3. nodaļa
Mūsdienu pasaulē ir vairāk nekā miljards kristiešu. Sabatu ievērojošo kristiešu skaits tiek vērtēts no pieciem līdz piecpadsmit miljoniem[i]. Uz katru sabatu ievērojošu kristieti ir vairāki simti citu kristiešu, kuri kā iknedēļas dusas dienu ievēro svētdienu.
Kāpēc svētdiena sabatu ir atstūmusi tik tālu sāņus? Kad notika pārmaiņa no sabata uz svētdienu? Vai tā bija pakāpeniska attīstība daudzu gadsimtu gaitā, vai arī svētdiena savu vietu kristietībā ir ieņēmusi jau ļoti sen? Tā kā daudzi uzskata, ka svētdienas ievērošanas pirmsākumi meklējami Jaunajā Derībā, tad būtu vērts ziedot vienu nodaļu, lai noskaidrotu, vai šī uzskata pamatā ir ticami pierādījumi. Tāpat kā iepriekšējā nodaļā, sāksim ar evaņģēlijiem un tad aplūkosim citus Jaunās Derības rakstus. Šī nodaļa neizbēgami būs īsāka nekā iepriekšējā, jo rakstvietas par svētdienu, nedēļas pirmo dienu, ir tikai dažas, un starp tām ir liela atstarpe. Tādas rakstvietas ir astoņas.
Augšāmcelšanās rīts
Marka 16:1,2 lasām: “Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Zalome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu.”
“Pirmā nedēļas diena” gan šeit tiek pieminēta, taču tikai, lai izceltu tās atšķirību no pagājušā sabata. Sievietes gribēja svaidīt Kristus ķermeni ar smaržīgām zālēm. Viņas nevēlējās to darīt sabatā, jo uzskatīja, ka tā būtu sabata baušļa pārkāpšana. Bez tam, arī citi droši vien nebūtu ļāvuši šādu darbu darīt dusas dienā. Tāpēc sabatā “viņas atdusējās saskaņā ar bausli”. (RSV) Svētdienas rītā ļoti agri viņas devās uz kapu, kurā pirms apmēram trīsdesmit sešām stundām tika guldīts Jēzus. (Lūk. 23:56; 24:1) Marka 16:1,2 varētu izlasīt kaut vai simts reizes, tā arī neatrodot ne mazāko mājienu, ka pirmajai nedēļas dienai būtu kāda īpaša nozīme.
“Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis.” (Marka 16:9) Vēl viens precīzs apgalvojums, kas piemin nedēļas pirmo dienu. Te vajadzētu atcerēties, ka Marka evaņģēlijs uzrakstīts apmēram divdesmit piecus gadus (varbūt arī vairāk) pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Ja jau no paša sākuma svētdienai būtu piešķirta kāda īpaša nozīme, tad loģiski būtu domāt, ka kaut kam no šīs īpašās cieņas pret pirmo dienu vajadzētu piešķirt īpašu nokrāsu arī evaņģēliskajam aprakstam. Taču nekā tāda nav. Vairums kristīgo pētnieku uzskata, ka Marka 16:9–20 ir fragments, kas evaņģēlija oriģinālam kaut kādā veidā ir pievienots vēlāk. Ja šiem pētniekiem ir taisnība, tad ir vēl lielāks iemesls domāt, ka šī vēlākā pielikuma autors būtu izmantojis izdevību izcelt svētdienas svarīgumu, ja vien svētdiena bija ieguvusi kādu īpašu statusu.
Mateja evaņģēlijs atkārto to pašu, ko jau atradām Marka evaņģēlijā: “Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt.” (Mat. 28:1) Lūkas stāstījums ir nedaudz citādāks, taču fakti paliek tie paši: “Un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdz un apskatīja kapu, un kā viņa miesas tapa noliktas. Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības. Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas.” (Lūk. 23:55,56; 24:1)
Parādīšanās
Lūka savu stāstījumu turpina, aprakstīdams vairākus citus notikumus, kas risinājās tajā pašā dienā. Starp tiem bija mācekļu reakcija, kad sieviete pastāstīja par tukšo kapu, un Jēzus parādīšanās mācekļiem no Emavas. Vēl varam lasīt par Jēzus parādīšanos desmit mācekļiem. (Skat. Lūk. 24:2–53) Tas ir dinamisks apraksts. Ja atceramies, ka Lūka rakstīja vairākus gadu desmitus pēc aprakstītajiem notikumiem un ka viņš noteikti krietni vien nopūlējās, lai uzrakstītu maksimāli precīzu un visaptverošu ziņojumu, tad svarīgi ir ievērot, ka šajā darbā nekur nav neviena norādījuma, ka sabatu būtu aizēnojusi svētdiena.
Kad mēs pārspriedām evaņģēliju rakstvietas par sabatu, tad ņēmām vērā, ka evaņģēliji netika rakstīti tukšumā un atstāstīto faktu izvēli noteikti ir spēcīgi ietekmējušas to vietējo draudžu rūpes un vajadzības, kur šie evaņģēliji ir radušies. Tas, ka tur nav nevienas pašas norādes uz jaunu pirmās dienas statusu, liek domāt, ka pirmā gadsimta otrajā pusē svētdienai vēl nav tikusi atvēlēta īpaša vieta.
Tāpat Jāņa evaņģēlijā nav norādījumu, ka līdz ar Jēzus augšāmcelšanos nedēļas pirmajā dienā (20:1) svētdiena būtu ieguvusi jaunu nozīmi. Arī Jēzus parādīšanās pēc nedēļas nav apliecinājums, ka būtu sākti svētdienas dievkalpojumi. (20:26) Šoreiz Jēzus parādījās tāpēc, ka pārējiem mācekļiem bija pievienojies arī Toms, un Jēzus vēlējās izkliedēt viņa šaubas. (20:25,27,28)
Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās ir interesantas. Dažiem sekotājiem Viņš atklājās katram atsevišķi, bet citreiz veselām grupām. Reiz Viņš vienlaicīgi parādījās pieciem simtiem. (1. Kor. 15:6) Kristus ieradās vietās, kur Viņa sekotāji meklēja patvērumu no jūdu varas instancēm. Viņš parādījās arī mācekļiem ceļā uz Emavu un Galilejas jūras krastā. Dažas parādīšanās notika nedēļas pirmajā dienā, bet dažas — citās dienās. Noteikta pirmo nedēļas dienu “grafika” šeit nebija. Faktam, ka dažas parādīšanās notika tieši šajā dienā, evaņģēliju rakstnieki nepiešķīra lielu nozīmi. Ja viņi to nedarīja, kāpēc lai tā rīkotos mēs?
Palīdzība Jeruzālemes draudzei
Ārpus evaņģēlijiem Jaunajā Derībā ir tikai divas rakstvietas, kur pieminēta nedēļas pirmā diena. Viena no tām ir 1. Kor. 16:1,2: “Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā dariet tā, kā es esmu noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā, lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” Daži šeit saskata svētdienas ievērošanas pirmsākumus. Taču, ja šos Pāvila vārdus lasām bez aizspriedumiem un ņemam vērā kontekstu, vai varam nonākt pie tāda secinājuma? Vai šī rakstvieta vispār runā par kādu oficiālu dievkalpojumu, kas būtu noticis nedēļas pirmajā dienā?
Nē. Vienīgais Pāvila nodoms bija aicināt Korintas kristiešus jau mājās atlicināt naudu Jeruzālemes trūcīgajai draudzei. Lai atvieglotu Jeruzālemes kristiešu problēmas, Pāvils uzņēmās iniciatīvu, organizēdams līdzekļu sagādi. Korintā viņš ziedojumu vākšanu centās sistematizēt. Ticīgajiem bija ieteikts nedaudz līdzekļu atlicināt un uzglabāt mājās līdz brīdim, kad Pāvilam iznāks iegriezties Korintā un viņš tos varēs paņemt līdzi. Te nav ne mazākās norādes, ka svētdiena (nedēļas pirmā diena) būtu svēta diena. Teksts aicina uz pastāvīgu un sistemātisku devību — pirms savu vajadzību apmierināšanas padomāt par citu vajadzībām. Pastāv uzskats, ka nedēļas pirmā diena Romas impērijā esot bijusi maksājumu diena. Tāpēc loģiski var secināt, ka Pāvils tieši nedēļas pirmo dienu izvēlējās par dienu, kad jāatlicina līdzekļi.
Ardievas Troadai
Vienīgā vieta Jaunajā Derībā, kas apraksta “draudzes dievkalpojumu” nedēļas pirmajā dienā, ir Ap. d. 20:7–12. Šeit mēs lasām par ticīgo ļaužu sapulci Troadā. “Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.” Šī runas maratona laikā jauneklis Eutihs vairs nespēja palikt nomodā. Sēdēdams uz palodzes, viņš aizmiga, zaudēja līdzsvaru un nokrita no trešā stāva. Lūka, kurš bija klāt šajā notikumā, stāsta, ka puisis ticis “pacelts nedzīvs”. Taču viss beidzās laimīgi. “Pāvils nokāpa lejā, noliecās pār viņu un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.” Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku, līdz rīta ausmai runājis, viņš aizgāja. Bet viņi atveda zēnu dzīvu un ļoti priecājās.”
Nav šaubu, ka Ap. d. 20. nodaļa apraksta draudzes dievkalpojumu nedēļas pirmajā dienā. Bet vai tas liek domāt, ka Troadas draudze pulcējās katru svētdienu? Un vai maizes laušana un ēšana bija Kunga Vakarēdiena svinēšana, kā to daudzi labprāt izskaidro? Viss norāda, ka šis ir bijis sevišķs gadījums. Pāvils gatavojās braukt projām. To viņš bija nolēmis darīt nākamajā dienā agri no rīta, tāpēc vēlējās vēl pēdējo reizi runāt ar ticīgajiem. Maizes laušana bija vienkārša atvadu maltīte. Turklāt teksts norāda, ka ēda tikai Pāvils. (Skat. 11. pantu) Nav pat nekāda iemesla domāt, ka šis būtu bijis Kunga Piemiņas mielasts. Arī fakts, ka Pāvils vēlu naktī “lauza maizi un to baudīja”, nekādā gadījumā neapstiprina Piemiņas mielasta iespējamību. No šī apraksta spriest, ka Troadas draudze būtu sākusi sabata vietā ievērot svētdienu, ir stipri vien pārspīlēts secinājums.
Starp citu, var pat jautāt, kad īsti dievkalpojums noticis — svētdienas vakarā vai sestdienas vakarā! Atbilde uz to ir atkarīga no vēl kāda cita jautājuma: Vai autors (Lūka) ir lietojis jūdu laika skaitīšanas paņēmienu, vai izmantojis romiešu metodi, kas saskan ar mūsdienu laika skaitīšanas sistēmu (no pusnakts līdz pusnaktij)? Ja Lūka ir lietojis romiešu laika skaitīšanas metodi, tad dievkalpojums tiešām ir noticis naktī no svētdienas uz pirmdienu. Tomēr šķiet ticamāk, ka Lūka laiku ir skaitījis saskaņā ar jūdu ieradumu. Tā viņš ir darījis, piemēram, aprakstīdams Jēzus apbedīšanu: “Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.” (Lūk. 23:54) Šajā gadījumā skaidri redzams, ka par sabata sākumu Lūka uzskata piektdienas vakaru, jo jūdi dienu skaita no saulrieta līdz saulrietam.
Ja vien varam pieņemt, ka Apustuļu darbu grāmatā aprakstītajos notikumos arī Pāvils dienas skaitīja pēc jūdu ieraduma, no saulrieta līdz saulrietam, tad jāsecina, ka atvadu dievkalpojums Troadā ir sācies sestdienas vakarā un beidzies svētdien agri no rīta. Līdz ar to šī rakstvieta nevis apstiprina svētdienas ievērošanas sākotni, bet gan drīzāk pierāda sabata ievērošanu. Pāvils Troadā uzturējās līdz sabata beigām. Viņa skatījumā nogurdinoša ceļojuma uzsākšana nebija savienojama ar īstu sabata svinēšanu. Pāvils nolēma doties ceļā svētdien agri no rīta, jo nedēļas pirmajai dienai viņš nepiešķīra īpašu nozīmi. Un kā gan pēdējās stundas Troadā Pāvils varēja pavadīt labāk, ja ne kopā ar saviem brāļiem un māsām Kristū?
Tā Kunga dienā aizrauts garā
Arī Atklāsmes grāmatā ir kāda vieta, kas piesaista mūsu uzmanību. Kaut arī vārdi “nedēļas pirmā diena” te nav lietoti, tomēr daudzi uzskata, ka tas tā jāsaprot. Tāpēc arī to būtu vērts ietvert mūsu diskusijā. Minētā vieta ir Atkl. 1:10: “Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā.”
Vai Jānis saņēma atklāsmi svētdienā? Tie, kas uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, savos uzskatos balstās uz trim paziņojumiem, kurus izteikuši otrā gadsimta baznīcu tēvi. Divos gadījumos (Didahe 14:1; Vēstule magnēziešiem 9:1) nav īsti skaidrs, vai ar “Kunga dienu” domāta svētdiena, bet trešajā gadījumā (t.s. Pētera evaņģēlijā) par to nav šaubu. Šajā apokrifu evaņģēlijā, kas datējams ar otrā gadsimta otro pusi, “tā Kunga diena” ir sinonīms svētdienai.
Tomēr ir bīstami secināt, ka minētajai frāzei, kas lietota vienā noteiktā vietā, vienā noteiktā laikā un ar noteiktu jēgu, jau pirms vairākiem desmitiem gadu būtu bijusi tā pati nozīme. Tāpēc to var uzskatīt par faktu, kas vēl jāpierāda.
Jautājums, kā saprotami Atkl. 1:10 vārdi “tā Kunga diena”, tā arī paliek diskutabls. Šis izteiciens varētu attiekties uz sabatu, jo Kristus tiek saukts par sabata Kungu. (Skat. Marka 2:28) No tā varētu secināt, ka “tā Kunga diena” ir septītās dienas sabata nosaukums. Kaut arī šāds skaidrojums nav pilnīgi neiespējams, tomēr to liek apšaubīt tas, ka nekur citur Jaunajā Derībā sabats tā netiek nosaukts. Kāds cits iespējams skaidrojums “tā Kunga dienu” pieņem par ekvivalentu Vecās Derības Kunga dienai. Tas nozīmētu, ka Jānis atklāsmē atradās nākotnē un dievišķo plānu draudzei un pasaulei redzēja beigu laika skatījumā.
Vēl citi uzskata, ka pirmā gadsimta beigās plaši tikušas svinētas Lieldienas. Viņi apgalvo, ka ikgadējie Kristus augšāmcelšanās atceres svētki esot bijuši pazīstami kā “tā Kunga diena”. Šīs teorijas atbalstītāji norāda, cik piemēroti Jānim šādos svētkos būtu saņemt atklāsmi no augšāmceltā Kristus, no tā, kas ir “pirmais un pēdējais un dzīvais” (Atkl. 1:17), “cilvēka dēlam līdzīgais”, kurš staigāja visu laiku draudzi simbolizējošo “septiņu zelta lukturu” vidū (1:13,20).
Neviens nevar droši pateikt, kurš no Atkl. 1:10 “Kunga dienas” izskaidrojumiem ir pareizs. Teorija, ka tā varētu būt svētdiena, ir vismazāk ticama. Taču nu Atklāsmes grāmatā mēs nonākam pie cita diezgan iespaidīga ziņojuma, kam ir tiešs sakars ar strīdu par sabatu un svētdienu.
