5. nodaļa
Iepriekšējās nodaļas pārliecinoši pierādīja, ka Jaunā Derība nedod ne mazāko iemeslu domāt, ka Jēzus vai apustuļi būtu atcēluši sabatu un tā vietā iecēluši svētdienu.
Tomēr laika gaitā svētdiena ļoti plašos apmēros aizstāja sabatu. Kā tas notika?
Kādi faktori šajā pārcelšanā bija vissvarīgākie?
Pēdējos gados zinātnieki ir veikuši rūpīgus pētījumus, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Visi secinājumi nesaskan, taču viena lieta ir pietiekami skaidra. Pāriešana no sabata uz svētdienu ir notikusi pakāpeniski, dažviet ātrāk, citur lēnāk, jo to ir ietekmējuši dažādi spēki.
Ir noskaidrots, ka daudzos kristiešu centros sabats un svētdiena vairākus gadsimtus ir svinēti vienlaikus, ka dažās vietās diezgan ilgi noteicošais bijis sabats un ka bijis jāpaiet simtiem gadu, pirms svētdiena varēja kļūt ne tikai par pielūgsmes, bet arī par dusas dienu.
Par šiem tematiem ir sarakstītas biezas grāmatas. Tik mazā grāmatiņā kā šī ir iespējams tikai ieskicēt galvenās kontūras. Tiem, kas vēlas gūt pilnīgāku informāciju, tā jāmeklē kādā no klasiskajiem vēstures darbiem par sabata un svētdienas tēmu. Taču, lai arī cik daudz grāmatu mēs lasītu, viens ir skaidrs: svētdienas ievērošana nav sākusies ar Kristu vai apustuļiem, bet gan ar baznīcas varu. Citiem vārdiem, svētdiena kā pielūgsmes jeb dusas diena nav vis dievišķa, bet gan tīri cilvēciska.
Tas, protams, nav nekāds jaunais atklājums. Akvīnas Toms, slavenais trīspadsmitā gadsimta teologs un filozofs, savā darbā “Summa Theologiae” (122. jautājums, 4.–11. pants) rakstīja, ka svētdiena sabatu ir aizstājusi nevis pēc dievišķas pavēles, bet gan pēc baznīcas ierosmes. Vēlāk šis uzskats 1566. gadā tika apstiprināts Trentas koncila katķismā.
Jeruzālemē?
Sāksim no paša sākuma...
Vai ir iespējams noskaidrot, kur pirmo reizi tika apšaubīta sabata ievērošana un kur pirmo reizi dievkalpojums ticis pārcelts uz svētdienu?
Ir izskanējušas domas, ka pirmā vieta, kur šī izmaiņa notikusi, esot Jeruzāleme.
Tomēr pieejamie fakti šādu iespēju padara stipri apšaubāmu.
Jaunā Derība, šķiet, skaidri norāda, ka Jeruzālemes draudze galvenokārt ir sastāvējusi no atgrieztiem jūdiem. (Skat. piemērus Ap. d. 2:5,41; 6:7; 21:20) Maz ticams, ka šādos apstākļos varētu notikt uzbrukumi sabatam. Mēs jau pārliecinājāmies, ka par sabatu nerunāja pat tad, kad Jeruzālemes draudzē tika pārrunātas dažādas problēmas, kurās jūdu kristiešu un pagānu kristiešu uzskati dalījās. (Skat. Ap. d. 15. nod.)
Pāvila pēdējais Romas apmeklējums pirmā gadsimta piecdesmito gadu beigās atklāj daudzu kristiešu “jūdisko” izturēšanos. Pāvils pats centās pielāgoties dažiem jūdu ieradumiem. (Skat. Ap. d. 21:24) Viss liecina par to, ka Jeruzāleme vismazāk varēja būt vieta, kur sabats sākotnēji ticis pārcelts uz svētdienu. Tas attiecināms arī uz laikposmu pēc tam, kad romieši 70. g. pēc Kr. šo pilsētu izpostīja. Pēc visa spriežot, 80. un 90. gados daži kristieši pat turpināja piedalīties sinagogas dievkalpojumos. Ar šo laiku ir datējama kristiešu nolādēšana, ko bija uzsākuši Jeruzālemes rabīni. Tā kā tai bijusi atvēlēta īpaša vieta sinagogas liturģijā, var domāt, ka arī šajā vēlajā laikposmā kristieši vēl joprojām ir apmeklējuši sinagogu un ievērojuši sabatu.
Epifānijs (kāds ceturtā gadsimta otrās puses vēsturnieks) apgalvo, ka Jeruzālemes kristieši esot bijuši ārkārtīgi dedzīgi bauslības ievērotāji. Viņš īpaši piemin nazīriešus — kādu ortodoksu palestīniešu-jūdu-kristiešu grupu, kura cēlusies tieši no apustuliskās Jeruzālemes draudzes. Šie nazīrieši pat Epifānija laikā ir turpinājuši daudzus Vecās Derības ieradumus, ieskaitot sabatu.
Pēc 135. gada Jeruzālemes draudze zaudēja savu agrāko prestižu. Iespējams, ka šajā laikā svētdiena varēja iegūt zināmu piekrišanu toreizējā un arī vēlākā pretjūdiskā noskaņojuma dēļ. Taču to nebūt nevar apgalvot. Tomēr fakti liecina, ka pēc dažiem gadu desmitiem Jeruzālemes draudze būtībā ir zaudējusi visu savu ietekmi. Ja šajā laikā tās locekļi būtu sākuši ievērot svētdienu, Jeruzālemes draudzei vairs noteikti nevarēja būt pietiekami daudz autoritātes, lai šādam piemēram aicinātu sekot citas draudzes.
Romā?
Atšķirīga situācija bija kādā citā senā baznīcas centrā — Romā.
Draudzes sastāvs Romā bija citāds nekā Jeruzālemē. Romā vairums kristiešu bija atgriezti no pagānisma. (Skat., piemēram, Rom. 11:13) Jau Nerona valdīšanas laikā (54.–68. g. pēc Kr.) Romas vara manāmi sekmēja jūdu un kristiešu nošķiršanos. Jūdi kļuva arvien nepopulārāki, īpaši pēc viņu sacelšanās pret Romu (60.–70. g. pēc Kr.), tāpēc radās ne mazums pret jūdiem noskaņotu politisku strāvojumu. Nesaskaņas auga augumā, līdz 135. gadā notika otra jūdu sacelšanās. Šajos mēģinājumos nokratīt romiešu jūgu gāja bojā vairāk nekā miljons jūdu. Romiešu imperatori Vespasiāns (69.–70. g.), Domiciāns (81.–96. g.) un Adriāns (117.–138. g.) par katru cenu centās iznīcināt jūdu reliģiju un padarīt sabata ievērošanu neiespējamu.
Noskaņojums pret jūdiem sparīgi tika izteikts daudzos pret viņiem vērstos sacerējumos, ko sarakstīja tālaika romiešu rakstnieki. No tā visa kļūst gluži saprotams, ka Romas kristieši stipri centās distancēties no jūdiem, baidīdamies, ka tos varētu piemeklēt tāds pats liktenis. Uz šāda fona nav grūti izskaidrot Romas draudzes attieksmi pret sabatu un svētdienas kā kristiešu dievkalpojuma dienas rašanos. Taču, kā tieši notika katrs šis pārejas posms, varam gandrīz tikai minēt. Tomēr ir zināms, ka tas sācies ar teoloģisku strīdu par sabatu — arvien vairāk sabats tika izskaidrots kā tāds, kas ar Mozus starpniecību dots jūdu tautai.
Otrs svarīgs faktors bija tas, ka sabats tika padarīts par gavēņa dienu. Tādēļ kristiešu sabata ievērošana kļuva ļoti atšķirīga no jūdu sabata ievērošanas: sabats kļuva par drūmu dienu, kura laika gaitā zaudēja lielāko daļu savas pievilcības, jo gavēšana sabatā aizliedza arī Kunga Vakarēdiena svinēšanu.
Pakāpeniska sabata nozīmes izzušana notika reizē ar intereses pieaugumu par svētdienu. Turpmāk mēs redzēsim, kā šo procesu ievērojami veicinājuši daži ārēji faktori.
Reizi gadā vai reizi nedēļā?
Iespējams, ir kādas sakarības starp svētdienu kā pielūgsmes dienu un tām problēmām, ar kurām pirmo gadsimtu draudzes saskārās Lieldienu svinēšanā. Agrīnā draudze Lieldienas parasti svinēja tajā pašā datumā, kad jūdi savus Pasā svētkus (jūdu mēneša nisana četrpadsmitajā dienā), neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā tas iekrita. Tomēr bija arī tādi, kuri uzstāja, ka Lieldienām nevajadzētu sakrist ar jūdu Pasā svētkiem, bet gan vienmēr tikt svinētām svētdienā, jo Kristus augšāmcēlās no mirušajiem nedēļas pirmajā dienā. Daži agrīnie kristiešu zinātnieki, piemēram, ceturtā gadsimta vēsturnieks Eisebijs, centās radīt iespaidu, ka Lieldienu svinēšana svētdienā ir cēlusies no daudz senākas tradīcijas nekā Lieldienu sakrišana ar Pasā svētkiem. Tā tomēr ir klaja faktu sagrozīšana. Visi primārie avoti norāda, ka Lieldienu svinēšana svētdienā ir attīstījusies vēlāk un to veicinājusi Romas draudze, it īpaši bīskaps Viktors (189.–199. g.). Viņš pat nolādēja visus, kas viņam nepiekrita. Pretjūdu noskaņojums, kas šajā procesā bija vissvarīgākais faktors, galu galā veicināja pilnīgi jaunu Lieldienu datuma noteikšanas kārtību, tā nodrošinot, lai kristiešu Lieldienas nekad vairs nesakristu ar jūdu Pasā svētku datumu.
Sabats un svētdiena
Vissenākās tiešās liecības par kristiešu svētdienas ievērošanu atrodamas Aleksandrijā un Romā. Ap 130. g. pēc Kr. Aleksandrijas Barnaba ziņo: “Mēs” ar prieku svinam “astoto dienu” — svētdienu (Barnabas vēstule, 15. nodaļa). Apmēram pēc divdesmit gadiem Justīns Martīrs aprakstīja dievkalpojumu, kas bija noticis Romā kādā agrā svētdienas rītā. Viņš pauž ārkārtīgi negatīvu attieksmi pret sabatu, kuru, pēc viņa domām, Mozus ir devis jūdiem. Justīns Martīrs svētdienu aizstāv ar diviem pamatojumiem: pirmkārt, tāpēc, ka tajā dienā Dievs izkliedēja tumsu un radīja pasauli; otrkārt, tāpēc, ka Kristus no mirušajiem tika piecelts svētdienā. Ne Barnaba, ne Justīns svētdienu nav nosaukuši par “tā Kunga dienu”. Ja Romā un Aleksandrijā šāds nosaukums būtu bijis populārs, viņi, bez šaubām, to būtu lietojuši.
Situācija Aleksandrijā un Romā nebūt neattēloja agrīnās draudzes vispārējo stāvokli. Citur sabata ievērošana lielākoties turpinājās un, kad svētdienas ievērošana nostiprinājās, to parasti svinēja līdztekus sabatam, nevis sabata vietā. Sokrāts, viens no agrīnās draudzes vēsturniekiem (385.–445. g. pēc Kr.), raksta: “Gandrīz visas draudzes pasaulē svētos sakramentus svin katras nedēļas sabatā.”
Sozomens, kāds šī paša laika kristiešu rakstnieks, stāsta, ka “ļaudis Konstantinopolē un gandrīz visur citur ir pulcējušies tiklab sabatā, kā arī pirmajā nedēļas dienā”. Aleksandrijā bijusi ietekmīga draudze, pie tam ne tāpēc, ka tajā bijuši vairāki nozīmīgi rakstnieki. Taču Roma senajā kristīgajā pasaulē ir bijis centrs ar vēl lielāku prestižu. Daudzi vēstures avoti uzsver Romas impērijas galvaspilsētas draudzes ietekmi, kas sevišķi liela bijusi impērijas rietumos. Ignatijs, rakstot uz Romu (ap 110.–117. g.), pret Romas draudzi izturas ar ievērojamu cieņu. Citas draudzes viņš brīdina un kritizē, bet romiešiem izsaka tikai pazemīgus lūgumus!
Lionas bīskaps Irēnijs apmēram 178 gadus vēlāk Romas draudzi min kā “ļoti lielu un senu draudzi, ko dibinājuši un organizējuši (..) divi visslavenākie apustuļi — Pāvils un Pēteris”.
Viktora augstprātību mēs jau pieminējām. Drīz viņam sekoja citi vadītāji, kuri, līdzīgi šim bīskapam, izveidoja ieradumu nolādēt viņiem nepatīkamu uzskatu paudējus.
Nav šaubu, ka Romas draudze jau agrīnajā posmā ir bijusi pietiekami stipra, lai zināmai kristīgās pasaules daļai liktu pakļauties tās rīkojumiem. Kaut arī daudzas šīs mozaīkas daļas vēl jāatrod, tomēr varam būt gandrīz pārliecināti, ka svētdienas ievērošanas izcelsme meklējama Romā.
Citas tendences
Noskaņojums pret jūdiem nebija vienīgais faktors, kas veicināja svētdienas svinēšanu. Šī novirziena attīstībā liela nozīme bija pieaugošajai interesei par saules pielūgsmes kultiem. Daudziem kristiešiem, kas nesen bija atgriezušies no pagānisma, šie kulti šķita valdzinoši. Saules kultu ietekme izpaudās vairākos veidos. Attīstījās dažādi pielūgsmes ieradumi, piemēram lūgšana, pagriežoties pret austrumiem. 25. decembri (sākotnēji pagānu svētkus, kas tika saukti par Neuzvaramās Saules dzimšanas dienu) sāka svinēt kā Kristus dzimšanas dienu. Tieši Romas draudzei bija noteicošā loma Ziemassvētku ieviešanā 25. decembrī.
Neizmērojami lielu popularitāti ieguva no Austrumiem pārņemtais Mitras kults, kurā ļoti liela nozīme bija saules pielūgsmei. Tam ir bijusi cieša saistība ar daudzu romiešu īpaši godinātās Saturna dienas (sestdienas) pakāpenisku pārcelšanu uz Saules dienu (svētdienu). Kristieši atklāja, ka lielu daļu saules kultu simbolikas var viegli pielāgot kristīgajiem uzskatiem. Uz šī fona arī mums vajadzētu apsvērt daudzos II–IV gs. kristiešu rakstnieku mēģinājumus svētdienu padarīt teoloģiski pieņemamu. Diezgan zīmīgi, ka manāms liels uzsvars uz pirmo un astoto dienu (kā pirmo radīšanas un līdz ar to arī jaunradīšanas jeb atjaunošanas dienu) un tikai neliela atsauksme uz pašu augšāmcelšanās notikumu.
Svētdiena kā dusas diena
Jāatceras, ka pielūgsme svētdienā vēl nebūt nenozīmē, ka arī atdusa kā pati par sevi saprotama lieta tūlīt tika pārcelta uz svētdienu. Daudzās vietās par ieradumu kļuva pulcēšanās svētdienā, lai svinētu Kunga Vakarēdienu, pārējo dienu atvēlot parastam darbam. Svētdienas atdusa lielā mērā ir saistīta ar romiešu varas pārstāvjiem, it īpaši ar imperatora Konstantīna iniciatīvu. Viņš ne tikai piešķīra kristiešu draudzei oficiālu statusu, bet arī pasludināja svētdienu par oficiālu dusas dienu. Viņa slavenais 321. gada 7. martā izdotais svētdienas likums skan šādi: “Visiem tiesnešiem, pilsētu iedzīvotājiem un amatniekiem atdusa jāievēro godājamajā saules dienā. Bet lauciniekiem nav jāatturas no darba, tie var veikt savus lauku darbus.”
Konstantīna dekrēta pamatā nebija desmit baušļi. Desmit baušļos nav Konstantīna dekrētā pieļauto izņēmumu. (Skat. 2. Moz. 20:8–11) 386. gadā sekoja tālāki svētdienas likuma uzlabojumi, kurus bija izdevis imperators Teodoss I, arī nedaudz vēlāk imperators Graciāns Valentiniāns turpināja priekšgājēju iesākto. Kādu laiku šis process turpinājās. Tagad kristieši saskārās ar problēmu, kā nedēļā iekļaut divas dusas dienas. Daudzi nolēma seno sabatu aizstāt ar svētdienu un pieņemt to par dusas dienu.
364. gadā notikušais Laodiķejas koncils bija pirmā oficiālā draudzes sapulce, kas draudzes locekļiem ieteica sabatā strādāt un, ja iespējams, atpūsties svētdienā. Lai šāda svētdienas ievērošana (gandrīz) visur kļūtu par parastu lietu, bija jāpaiet vēl dažiem gadsimtiem. Lielajam draudzes vadītājam un teologam Atanasijam pieder šādi vārdi: “Mēs pulcējamies sabatā ne tāpēc, ka būtu saindējušies ar jūdaismu (..), mēs, turpretī, nākam sabatā pielūgt Jēzu, sabata Kungu.” (Pseido-Atanasijs, Hom. de Semente, 1. sēj.)
Augustīns, viens no lielākajiem darbiniekiem agrīnās draudzes vēsturē, bieži sludināja tiklab par svētdienu, kā arī par sabatu.
Šāds Hieronīma dotais kāda sieviešu klostera apraksts (ap 345.–419. g.) arī liecina, ka svētdiena nav bijusi dusas diena, kaut arī šajā dienā tika noturēts dievkalpojums: “Tā Kunga dienā viņas [Betlēmes mūķenes] tikai aizgāja uz baznīcu, pie kuras tās dzīvoja. Katrs pulciņš gāja savas priekšnieces pavadībā. Tādā pašā kārtībā atgriezušās mājās, tās ķērās pie saviem darbiem un darināja drēbes sev un citiem.”
Cik grūti bijis izsakņot sabata ievērošanu, uzsver fakts, ka pat Romā ap 600. g. vēl joprojām bija cilvēki, kas aizstāvēja sabata ievērošanu. Pāvests Gregors I savos rakstos min dažus cilvēkus “ar ļauniem nodomiem”, kuri ticīgajiem esot ieteikuši sabatā nedarīt nekādu darbu.
Viduslaikos
Pirms pārlecam uz tālajiem reformācijas laikiem un pārskatām reformatoru izteikumus par dusas dienu, pievērsīsim uzmanību dažiem procesiem ilgajos viduslaikos.
Austrumu baznīca sabatam parasti turpināja piešķirt lielāku nozīmi nekā Rietumu baznīca. Grieķu ortodoksālā (pareizticīgo) baznīca sabatu nepadarīja par gavēņa dienu. Austrumos līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam varam atrast īpašu godbijību pret septīto dienu, kaut gan ap to laiku svētdiena jau vairākus gadsimtus bija bijusi regulāra pielūgsmes diena. Armēnijas baznīcā vairākus gadsimtus sabats un svētdiena līdztekus tika uzskatīti par svētām dienām.
Lielbritānijā ķeltu baznīca neatlaidīgi svinēja septītās dienas sabatu. Tomēr pagānisko sakšu ieceļotāju un Romas baznīcas ietekmē Ziemeļumbrijas karaliste 664. gadā Vitbijas koncilā atteicās no ķeltu baznīcas ticības. Skotiju un lielu daļu Britānijas evaņģelizēja Kolumbs (īru mācītājs, 521.–597. g. — tulk.) un viņa sekotāji. Ir zināms, ka tie svētu turējuši sestdienu (nedēļas septīto dienu), nevis svētdienu (nedēļas pirmo dienu). Tik tiešām, Skotijā septītās dienas sabatu izsakņot ir bijis sevišķi grūti. 1069. gadā, kad Anglijas Margarita apprecējās ar Skotijas Malkolmu, viņa atzīmēja, ka viena no skotu “īpatnībām” esot bijusi tā, ka “tie strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro kā sabatu”. Margaritas uzstājības ietekmē svētdienas ievērošana, kas Anglijā jau dominēja, tagad lielākā mērā tika uzspiesta arī Skotijā. Neskatoties uz to, reformācijas priekšvakarā daudzās apdzīvotās vietās Ziemeļskotijas kalnienē un salās ļaudis turpināja svinēt septīto dienu.
Ir arī ziņas, ka septītās dienas sabatu esot saglabājusi kāda neliela kristiešu grupa Indijā. Francūzis Delons, kas 1673. gadā bija apceļojis Indiju, stāsta par sastapšanos ar sabatu ievērojošiem kristiešiem.
Citi avoti liecina, ka Ēģiptē sabats savu īpašās dienas statusu ir saglabājis (līdztekus svētdienai) apmēram līdz 500. gadam. Savukārt Etiopijā septītās dienas sabatu kristieši esot ievērojuši līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Ap to laiku spēcīga Ēģiptes ietekme ir likusi sabatam izzust līdz piecpadsmitajam gadsimtam, kad sākās kustība par tā atjaunošanu un no jauna izcēla septīto dienu. Kopš tā laika sabatam šeit ir saglabājusies tā īpašā nozīme. Pat mūsdienās koptu baznīcā Etiopijas ziemeļu provincēs ir atrodamas agrākās sabata svinēšanas iezīmes.
Rietumos mēs redzam, kā svētdiena no garīgas atdusas pārtop par fizisku atpūtu. Lai atbalstītu svētdienas ievērošanas izveidošanos, kā iegansts arvien vairāk tika izmantoti Mozus priekšraksti jūdiem, bet svētdienas apgānīšanu aizvien vairāk sodīja vai nu baznīca, vai laicīgā vara.
Augustīns kļuva par pirmo svētdienas garīgās nozīmes izskaidrotāju. Viņam iknedēļas dusas dienas ievērošana vispirms bija nevis atpūta no parastā darba, bet gan atpūta no grēkošanas. Augustīnu stipri bija savaldzinājusi doma par jauno sabatu astotajā dienā, kas bija pārspējis septītās dienas sabatu. Viņam astotā diena simbolizēja paliekošo nākotnes mūžīgās dzīvības atdusu.
Laikā no sestā līdz trīspadsmitajam gadsimtam radās aizvien vairāk baznīcas un laicīgās varas noteikumu, kas uzspieda svētdienas atdusu. Svētdienas dievkalpojums kļuva obligāts, bet likumi par to, kas ir un kas nav atļauts svētdienā, tika atkal un atkal uzlaboti. Zīmīgi, ka šie stingrie likumi bieži tika pamatoti, citējot ceturto bausli.
Uzdevums izskaidrot, kā sabata bausli varētu izmantot svētdienas dievkalpojuma apstiprināšanai, tika atstāts visu laiku lielākajam katoļu teologam Akvīnas Tomam. Viņš šo problēmu mēģināja atrisināt apgalvodams, ka sabata bauslis daļēji ir bijis ceremoniāls (no šī viedokļa tas attiecināms tikai uz noteiktu laiku) un daļēji morāls (no šī viedokļa mūžīgs). Laika elements — septītā diena — ir zaudējis savu nozīmi, bet vajadzība atvēlēt laiku garīgam atspirdzinājumam saglabājusies.
Pirms atstājam šo tematu, jāpiebilst, ka pat vēlajos viduslaikos svētdiena tika ievērota no saulrieta sestdienā līdz saulrietam svētdienā. Bībeliskā dienu skaitīšana (no saulrieta līdz saulrietam) līdz pat sešpadsmitajam gadsimtam ar tagadējo sistēmu (no pusnakts līdz pusnaktij) aizstāta netika.
Minoritāte
Svētdiena nepārprotami bija aizēnojusi sabatu. Tomēr arī viduslaikos bija cilvēki, kas nevēlējās atteikties no sabata ievērošanas, lai arī kādas tas sagādātu nepatikšanas. Tādi bija valdieši, kas sava misijas darba centienus koncentrēja Itālijas ziemeļos.Divpadsmitajā un trīsp. padsmitajā gadsimtā ar savu septītās dienas sabata ievērošanu pazīstami ir arī pasagini. Piecpadsmitā gadsimta sākumā kāda sabata ievērotāju grupa tika apcietināta Francijas ziemeļos. Šīs grupas vadītāju sodīja ar nāvi. Par viņa vainu tika uzskatīts tas, ka viņš bija svētījis sestdienu kā sabatu.
Ir norādījumi, kas liecina, ka daļa Bohēmijas kristiešu ir ievērojuši sabatu līdz pat vēlajiem viduslaikiem. Tas pats sakāms arī par Skandināviju, kur 1435. gadā kāds norvēģu bīskaps sasauca provinces draudžu koncilu, lai izbeigtu “sabata ievērošanu”. Piecpadsmitajā gadsimtā Krievijā, Novgorodas apkaimē, kļuva zināma kustība, kas aizstāvēja septītās dienas sabata joprojām pastāvošo nozīmi.
Mēs tomēr relatīvi maz zinām par viduslaiku ticīgo grupām, kas Dieva vārdu vērtēja augstāk par cilvēku tradīcijām. Nav nejaušība, ka, tuvojoties reformācijas laikam, sabata ievērošana tika apspriesta arvien vairāk un bija arī plašāk sastopama.
Sola scriptura?
Sešpadsmitajā gadsimtā reformatori no jauna atklāja Bībeles autoritāti. Viņi paziņoja, ka Bībele un tikai Bībele ir patiesības pamats. Tam bija neiedomājamas sekas. Būtībā līdz ar to no jauna tika atklāts Kristus — radās visu aptveroša sapratne, ka nekas nevar aizstāt Dieva žēlastību un ka glābšana nav vis iegūstama ar mūsu pūlēm, bet gan notiek vienīgi kā Kristus dievišķās iniciatīvas sekas. Reformatori pasludināja lielo patiesību par taisnošanu ticībā un visu ticīgo priesterību.
Vērtējot reformatoru darbu no mūsu viedokļa, tomēr jāatzīst, ka, par spīti revolucionārajām idejām, viņi daudzējādā ziņā bija un palika sava laikmeta bērni, kas nespēja pilnīgi atbrīvoties no daudzajiem tobrīd izplatītajiem uzskatiem. Diemžēl tāpēc viņi bieži vien nepavisam neievēroja principu “sola scriptura” (“vienīgi Bībele”).
Jautājumā par iknedēļas dusas dienu reformatori noraidīja Romas katoļu pretenzijas, ka svētdienas ievērošanas pamats ir Romas baznīcas autoritāte. Šim apgalvojumam viņi, protams, oponēja, taču Bībeles sabatu nepieņēma. Reformatori baidījās, ka līdz ar sabatu draudzēs varētu ienākt arī citi jūdu ieradumi. Viņi baidījās arī no tā, ka farizejiska attieksme pret sabatu apdraudētu taisnošanas principu, kas balstās vienīgi uz ticību Jēzum Kristum.
Luters vairākkārt apgalvoja, ka desmit baušļi joprojām paliek saistoši arī kristiešiem. Taču viņš saglabāja viduslaiku nostāju, ka sabata bauslim ir ne tikai morālā daļa (tātad tā, kas saglabājas) — vajadzība pēc atdusas reizi septiņās dienās, bet arī laicīgā daļa, jo ir konkrēti pieminēta septītā diena. Pēc Lutera domām, šis laicīgais elements ir attiecies tikai uz jūdiem.
Melanhtons, viens no iespaidīgākajiem Lutera sekotājiem, savos uzskatos bija pat vēl nelokāmāks nekā Luters. Viņš uzsvēra, ka no katrām septiņām dienām vienu Dievs ir nošķīris pielūgsmei un sludināšanai, taču tai nav noteikti jābūt septītajai dienai! Pēc Melanhtona vārdiem, Vecās Derības sabats ir bijis tikai jūdiem.
No Lutera uzskatiem izriet, ka ir vienalga, kuru dienu kristietis izvēlas par dusas dienu. Tāpēc viņš ticēja, ka svētdienas kā dusas dienas paturēšana nerada teoloģiskas problēmas. 1544. gadā Torgavā savā svētrunā Luters uzsvēra: “Kad mūsu Kungs būs atnācis, mēs varēsim brīvi izvēlēties, vai par savu dusas dienu padarīt pirmdienu vai kādu citu dienu, ja mums nepatiks sabats un svētdiena.” Luters galvenokārt bija norūpējies par to, lai iknedēļas dusas diena, vienalga, kura nedēļas diena tā būtu, nekad netiktu svinēta pēc farizeju parauga.
Īstenībā tas izpaudās tā, ka Luters sevi parādīja kā dedzīgu pretinieku visiem, kas ticēja, ka dusas diena jāievēro nedēļas septītajā dienā. Savā 1. Mozus grāmatas komentārā viņš raksta par “muļķiem” Morāvijā, kas vēlējušies, lai katrs ievēro sabatu. “Varbūt,” viņš turpināja, “tie drīz pieprasīs, lai katrs arī tiktu apgraizīts!”
Kad Lutera tuvs līdzgaitnieks Andreass Karlštats 1524. gadā uzrakstīja grāmatu, kurā tika izskaidrots, kā vajadzētu ievērot Bībeles sabatu, viņš izraisīja sava padomdevēja dusmas. Nav grūti izprast Lutera nevēlēšanos pieņemt Karlštata visai mistisko pieeju sabatam. Tomēr tas, ka viņš pilnīgi ignorēja sabata bausli, vienlaicīgi aizstāvēdams pārējos deviņus, tā arī paliek neizskaidrojama pretruna.
Cvinglija uzskati par sabatu un svētdienu līdzinājās Lutera nostājai. Taču ar Kalvinu ir citādi. Iknedēļas dusas dienai viņš piešķīra lielu nozīmi. Viņaprāt svētdienas izvēle nav notikusi nejauši. Viņš izteica domu, ka agrīnajiem kristiešiem ir bijuši vērā ņemami iemesli augšāmcelšanās dienu padarīt par kristiešu dievkalpojuma dienu. Viņš centās panākt, lai visi kristieši paklausīgi ievērotu svētdienu. Kalvins svētdienā saskatīja lielu sabiedrisku nozīmi. Tā bija arī visas draudzes ceremoniālās kalpošanas centrs. Taču šis reformators neatzina nekādu sakarību starp sabata bausli un kristiešu svētdienu.
“Radikālās reformācijas” saimē, reformācijas anabaptistu atzarā, var konstatēt, ka ir notikusi atgriešanās pie vairāk Bībelē pamatotas kristību jēdziena izpratnes, bet dažuviet no jauna ir tikusi atzīta Bībeles sabata vērtība. Protams, sabata ievērotāji bija minoritāte anabaptistu vidū, taču tie ir konstatēti vairākās Eiropas zemēs. Starp pirmajiem anabaptistiem, kas ievēroja sabatu, bija Osvalds Gleits un Andreass Fišers, kuri sāka to darīt ap 1527. gadu un veltīja visus spēkus, lai sekmētu patiesās dusas dienas izplatību arī citur. Tā kā viņu reformācijas princips bija sola scriptura, tie ticēja, ka konsekvence prasa septītās dienas sabata atjaunošanu.
Anabaptisti nebūt nebija vienīgā reformācijas grupa, kurā ievēroja sabatu. Neseni pētījumi rāda, ka kāds reformators sešpadsmitajā gadsimtā Seviljas pilsētā Spānijā sludinājis par joprojām spēkā esošo sabatu. Citi fakti norāda uz sabata ievērotājiem Rumānijā, Skandināvijā, Francijā, Krievijā un, iespējams, arī Nīderlandē.
Puritāņu svētdiena
Arī pēc reformācijas svētdiena gadsimtu gaitā joprojām bija karstu strīdu iemesls. Diskusijas risinājās ne tik daudz par to, kurai jābūt dusas dienai, bet gan, cik stingri tā būtu jāievēro. Visievērojamākie šajos strīdos bija angļu puritāņi.
Angļu reformācijas gaitā radās anglikāņu baznīca, kuras rituāli un ieradumi, neskatoties uz “reformētajām” doktrīnām, tomēr stipri vien atgādināja Romu. Tieši šie Romas rituāli un ieradumi izraisīja puritāņu reakciju. Elizabetes I valdīšanas laikā puritāņi kļuva par spēcīgu kustību, kas pieprasīja “šķīstu draudzi” (šķīsts — angļu v. pure; tulk.). Viņi iestājās par nopietnām izmaiņām anglikāņu liturģijā. Ap sešpadsmitā gadsimta beigām puritāņi savā pastāvībā par stingru sabata ievērošanu terminu “sabats” attiecināja uz svētdienu. 1595. gadā iznākušajā Nikolasa Baunda grāmatā “Skaidri ieceltā un par labu apstiprinātā sabata doktrīna” izteikta pārliecība, ka starp apzinīgu iknedēļas pielūgsmes dienas ievērošanu un Anglijas nacionālo diženumu ir ciešs sakars. Šai grāmatai bija milzīga ietekme. Tā paziņoja, ka visi darbi “sabata dienā” (svētdienā) ir jāpārtrauc. Arī visas izpriecas tika pasludinātas par nesavienojamām ar Dieva svēto dienu.
Grāmata radīja ievērojamu satraukumu. Daudzi sajuta vēsts aicinājumu un mainīja savu attieksmi pret svētdienu. Taču valsts baznīcas vadītājus tas ļoti sakaitināja. Bija pat mēģināts grāmatas turēšanu savā īpašumā padarīt par sodāmu noziegumu. 1618. gadā Džeimss I ieteica izdot slaveno (varbūt bēdīgi slaveno) “Izpriecu grāmatu”, kas izsmēja stingru svētdienas ievērošanu un attēloja svētdienu kā atpūtas un izpriecu dienu. Konflikts starp valsts baznīcu un puritāņiem bieži noveda pie asām viņu vajāšanām. Taču arī puritāņi bija spējīgi uz ārkārtēju neiecietību.
Puritāņu sabats
Šim īsajam puritāņu un viņu svētdienas ievērošanas aprakstam vajadzētu piebilst vēl divas lietas. Pirmkārt, puritāņiem bija tendence uzskatīt, ka sabata svētums ir pārcelts uz svētdienu. Viņi apgalvoja, ka draudzes vēstures pašos sākumos apustuļi pēc savas iniciatīvas septītās dienas svētumu ir pārcēluši uz pirmo dienu. Viens no autoriem, kas šo uzskatu izstrādāja plašāk, bija Baunds.
Otrkārt, bija arī tādi puritāņi, kas nepiekrita šādai interpretācijai. Tas arī nav brīnums, jo šādam pieņēmumam nav nekāda pamata Rakstos. Tāpēc daļa no viņiem sāka sludināt septītās dienas sa-batu par īsto pielūgsmes dienu. Kaut arī šo uzskatu, bez šaubām, pārstāvēja mazākums, jaunākie pētījumi liecina, ka sabatu ievērojošā puritāņu daļa septiņpadsmitajā gadsimtā Anglijā ir bijusi daudz nozīmīgāka nekā tas tika uzskatīts pirms dažiem gadiem.
Septītās dienas baptisti un citi
No Anglijas puritāņi savu stingro sabata ievērošanu aizveda līdzi uz jauno pasauli. Sabatam bija lemts kļūt par vienu no viņu jaunās sabiedrības pamatakmeņiem. Taču tagad sākotnējā garajā strīdā runa nebija vairs tikai par to, cik stingri būtu jāievēro svētdiena, — tika apspriests arī jautājums, vai dusas diena tomēr nebūtu jāsvin nedēļas septītajā dienā. Sabata ievērotājs Stīvens Mamfords, kas uz jauno pasauli aizceļoja 1664. gadā, ar sabatu iepazīstināja Rodailendas štata Ņūportas baptistu draudzi. Vairākus šīs draudzes locekļus viņam izdevās pārliecināt, ka sabats ir jāsvin septītajā dienā. Ar viņa pūlēm izveidojās pirmā sabatu ievērojošā kopiena ASV — pirmā Amerikas septītās dienas baptistu draudze.
1689. gadā Britānijā bija vienpadsmit septītās dienas baptistu draudzes. Viņu vidū bija arī tādas izcilas personības kā Dr. Pīters Čemberlens — Džeimsa I, Čārlza I un Čārlza II galma ārsts. Čemberlens septītās dienas sabatu sāka ievērot 1652. gadā.
1801. gadā septītās dienas baptistu draudzes bija nodibinātas jau abās Atlantijas okeāna pusēs un apvienotas konfesionālā organizācijā. 1901. gadā bija 9000 septītās dienas baptistu.
Blakus septītās dienas baptistiem šodien ir zināmas arī citas kristiešu grupas, kas dievkalpojumus notur nedēļas septītajā dienā. To starpā ir Vasaras svētku (pentakostu) draudzes vairākās zemēs. Brazīlijā vienā šādā grupā ietilpst vairāk nekā 25 000 ticīgo. Savienotajās Valstīs kādai pēdējo dienu svēto (jeb mormoņu) mazai sabatu ievērojošai atvases kustībai ir daži simti locekļu. Pavisam nesen izveidotā Valtera Ārmstronga kustība, pasaules Dieva draudze, savu mācību, arī septītās dienas sabata pamatotības, sludināšanai izmanto gan radio un TV, gan arī dažādus iespieddarbus.
Liela mēroga uzmanības pievēršana sabatam atsākās pagājušā gadsimta vidū. Astoņpadsmitā gadsimta pēdējos gadu desmitos un deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē ASV pieredzēja dažādu atdzimšanas kustību vilni. Viljams Millers, kāds amerikāņu fermeris un neprofesionāls baptistu sludinātājs, uzsāka un vadīja otrās adventes kustību, kuras raksturīgs akcents bija Kristus drīzas atnākšanas gaidīšana. Pēc dziļiem pravietisko laiku pētījumiem Daniēla grāmatā Millers un viņa sekotāji bija pārliecināti, ka Kristus nāks 1844. gadā. Tad kustība sasniedza kulmināciju. Kad nu Kristus otrās atnākšanas paredzējums nepiepildījās, notika liela vilšanās, un Millera kustība ar visu pusmiljonu sekotāju izjuka. Taču vēl šodien pastāv vairākas draudžu organizācijas, kas cēlušās tieši no šīs atdzimšanas kustības. To starpā ir dažas grupas ar spilgtiem nosaukumiem, piemēram, “septītās dienas Dieva draudze”, “Dieva un Kristus svēto draudze”, kurās ir daži tūkstoši locekļu.
Septītās dienas adventistu Baznīca
Krietni lielāka par citām sabatu ievērojošo kristiešu grupām ir septītās dienas adventistu draudze. Šī draudze ir nodibināta gandrīz visās pasaules zemēs, un tās oficiālo locekļu skaits pārsniedz deviņus miljonus. Šie deviņi miljoni ir tikai kristītie pieaugušie draudzes locekļi. Cilvēku skaits, kuri septītās dienas adventistu draudzi uzskata par savām garīgajām mājām, ir daudz lielāks, varbūt divas vai pat vairākas reizes. Salīdzinājumā ar vairāk nekā miljardu svētdienu ievērojošu kristiešu deviņi vai desmit miljoni ir niecīga minoritāte. Taču tā ir minoritāte, kas kļūst arvien vairāk dzirdama un ir ļoti aktīva savu uzskatu izplatīšanā.
Septītās dienas adventisti lielā mērā ir cēlušies no deviņpadsmitā gadsimta vidus atdzimšanas kustībām. 1844. gada sākumā viens šāds “adventes ticīgo” pulciņš Ņūhempšīras štatā sāka pievērst uzmanību sabatam. Daži septītās dienas baptisti, kas bija pievienojušies milleriešu kustībai un uzskatīja sevi par “adventes ticīgajiem”, uzņēmās misiju iepazīstināt savus “brāļus un māsas” ar Bībeles sabatu.
Kad milleriešu kustība izjuka, dažas vīlušās ticīgo grupiņas tomēr vēlējās joprojām palikt kopā un turpināja pētīt Rakstus. Kaut arī Kristus otrās atnākšanas datuma aprēķinos viņi bija kļūdījušies, pamatīgās Bībeles pētīšanas laikā kā no zemes tika izcelts ļoti daudz satraucošu patiesību. Vienā no šādām grupiņām tad arī meklējami septītās dienas adventistu necilie sākumi.
Lai gan viņu vidū esošie septītās dienas baptisti sabata patiesību uzsvēra jau 1844. gadā un 1845. gadā Ņūhempšīrā neliela grupiņa uzsāka sabata dievkalpojumus, tomēr līdz pat 1849. gadam “adventes kristiešu” vidū sabats netika vispārēji pieņemts.
Šī soļa galvenais veicinātājs bija virkne “sabata konferenču” 1848. gadā, kas tika veltītas dažu Bībeles doktrīnu, it īpaši sabata pētīšanai. Šīs konferences vainagojās ar vienprātību, ka sabats jāievēro sestdienā. Tomēr netika atrisināta problēma, kurā diennakts laikā sabats sākas. Vai sabata stundas būtu jāsāk skaitīt no saulrieta piektdienas vakarā? Vai varbūt praktiskāk sabatu būtu ievērot no piektdienas, pulksten 6 vakarā, līdz sestdienai, pulksten 6 vakarā? Bet varbūt pieņemt, ka sabats sākas un beidzas pusnaktī? Šie jautājumi beidzot tika atrisināti 1855. gadā, kad visi vienojās, ka saskaņā ar Bībeli sabats sākas ar saulrietu piektdienas vakarā un beidzas pēc divdesmit četrām stundām, kad saule atkal riet.
Septītās dienas adventistu (tā “adventes ticīgie” sevi sauc kopš 1860. gada) sabata teoloģijas tālākā attīstībā vissvarīgākais ir atklājums par sakarību starp Bībeles pravietojumiem un sabatu. Daniēla grāmatā tie atrada iepriekš paredzēto varu, kas centās mainīt dievišķi ieceltos “svētku laikus”, bet Atklāsmes grāmatā — ieskicētu nākotnes kulmināciju, kurā noteicošā loma būs Dieva baušļu ievērošanai.
Attīstība pozitīvā virzienā
Protams, par sabatu ir rakstījuši daudzi adventisti. Tradicionāli tie vienmēr ir centušies uzsvērt laiku — Dievs par savu īpašo dusas dienu ir iecēlis septīto dienu, nevis pirmo. Daudzām adventistu publikācijām neizbēgami ir apoloģētisks raksturs. Atkal un atkal adventisti ir spiesti aizstāvēties pret nepatiesām apsūdzībām burta kalpībā. Citi autori īpaši uzsver vēsturiskos aspektus — kā īsti notika pāreja no sabata uz svētdienu un kur šodien atrodamas liecības par sabata ievērošanu senāk.
Jaunākajā adventistu literatūrā par sabatu samanāmi divi pozitīvi virzieni. Pirmkārt, nesenie pētījumi ir zinātniski spēcīgāk pamatoti, un tajos nav tendenču. Adventistu zinātnieki tagad daudz dara, lai izpētītu daudzās vēsturiskās problēmas, kas apņem sabata-svētdienas jautājumu. Otrkārt, un tas jau ir daudz svarīgāk, akcents ir pārcelts uz jautājumu — ko mūsdienu kristietim nozīmē sabats. Protams, arī tagad ir nepieciešams norādīt, kuru nedēļas dienu vajag ievērot kā sabatu. Taču atbilstošu uzmanību vajag veltīt arī tēmai par īstu un saturīgu sabata ievērošanu. Šīs grāmatas ietvaros ir pienācis laiks atstāt vēsturiskos aspektus un pievērsties jautājumam, ko sabats cilvēkam var nozīmēt divdesmitā gadsimta noslēgumā.
