SABATA SVINĒŠANA

6. nodaļa

“Sabata ievērotāji ir tie, kas svētdienu svin sestdien.” Tāda daudziem ir attieksme pret šiem visai īpatnējajiem, stūrgalvīgajiem ļaudīm, kuri sestdienā iet uz baznīcu, nevis mazgā mašīnu vai staigā pa veikaliem. Tomēr sabata svinēšana nav vis vienkārša svētdienas aizstāšana ar sestdienu. Starp sabata svinēšanu šī vārda pilnā nozīmē un to, kā cilvēki lielākoties pavada svētdienu, pastāv liela atšķirība.

Protams, svētdiena var paiet dažādi. Dažiem tā ir diena, kad izgulēt miega “badu”, kārtīgi paēst un paskatīties TV vai video. Citi lielāko svētdienas daļu veltī kādam iemīļotam sporta veidam. Daudzās zemēs ievērojama daļa iedzīvotāju svētdienu uzskata par neizdevušos, ja vismaz kāda stunda nav pavadīta baznīcā. Daudziem svētdiena ir īstā reize, kad apmeklēt radus un draugus.

Ja arī vairums ļaužu svētdienu sagaida ar prieku, daudziem tā ir nepatīkama un šķiet šausmīgi garlaicīga. Nav šaubu, ka daudzi cenšas (un daudziem arī izdodas) svētdienai piešķirt īpašu nozīmi. Tomēr mūsu apskata lappuses ir uzrakstītas ar nodomu izskaidrot, kāpēc septītās dienas sabata svinēšana nav salīdzināma pat ar nopietnu svētdienas ievērošanu. Sabata ievērošana nav tas pats, kas svētdienu svinēt sestdien! Sabats ir unikāls un nav salīdzināms.

Vai brīvais laiks?

Ja vajadzētu definēt sabata nozīmi, iespējams, vairums cilvēku to sāktu, pieminēdami atpūtu jeb atdusu. Jā, Bībele tiešām šo vārdu saista ar sabatu. Ir teikts, ka pirmajā sabatā Dievs pats ir “atdusējies”. (1. Moz. 2:2,3) Tomēr tas vēl pats par sevi nenorāda, ka nedēļas septītā diena galvenokārt būtu paredzēta fizisko spēku atjaunošanai. Dievs nebija noguris pēc sešu dienu radīšanas darba, taču Viņš “atdusējās”. Arī Ādams un Ieva savu pirmo sabatu piedzīvoja tad, kad kopš viņu radīšanas bija pagājušas tikai dažas stundas.

Sabata dusa nav pirmām kārtām fizisko spēku atjaunošana pēc to izsīkuma. Pēc grēkā krišanas, kad cilvēka ikdienas darbam sāka rasties daudzi nepatīkami faktori (Skat. 1. Moz. 3:17–19), tiešām bija vajadzība pēc regulāras iespējas atvilkt elpu. Katras nedēļas no darba brīvās divdesmit četras stundas ir un paliek svētība. Taču tad kāds varētu arī sākt strīdēties, apgalvojot, ka nav nekādas atšķirības, vai atpūšamies ik pēc sešām, septiņām vai astoņām dienām. Protams, sabata jēdzienā ir iekļauts arī regulāras atpūtas dienas aspekts, taču tas nav galvenais. Sabatu tiešām nevar definēt ar vārdiem “atpūta” un “brīvais laiks”. Dažiem “brīvais laiks” ir svētība, bet citiem tas nav tālu no lāsta. Šķiet, mūsu dienās cilvēkiem brīvā laika lielākoties ir vairāk, nekā jebkad bijis to vecākiem vai vecvecākiem, jo darba nedēļa ir kļuvusi krietni īsāka. Un tomēr vairāk nekā jebkad senāk sūdzamies par laika trūkumu. Tā tas arī ir — mēs cenšamies uzņemties tik daudz pienākumu un uzmanību pievēršam tik daudzām lietām, ka bieži nevaram atļauties pat mazu brīvu brīdi. Par to varētu runāt vēl daudz, taču šoreiz pietiks, ja atzīmēsim, ka sabats nav “brīvais” laiks šī vārda parastajā nozīmē. Pareizāk būtu teikt, ka sabats ir laiks, kas jāatbrīvo.

Pirms ejam tālāk, pamēģināsim tikt vaļā no parasti izplatītā malda, ka Dievs atņem septīto daļu no mūsu laika. Viņš nesaka: “Sešas dienas tu vari izmantot saviem nolūkiem, bet Es no tevis paņemu katru septīto dienu, jo tā ir Mana.” Dievs neatņem. Viņš dod! Sabats ir viena no lielākajām dāvanām cilvēcei. Sabata svinēšana nenozīmē zaudēt daļu laika. Gluži pretēji, ar to tiek iegūta īpaša diena, kas iepriekšējām un turpmākajām dienām piešķir jaunu nozīmi.

Piemineklis laikā

Neviens no mūsdienu rakstniekiem nav tik pamatīgi pētījis sabata jautājumu kā ebreju domātājs Ābrahāms Hešels. Viņš izskaidro, kā Dievs, nemitīgi cenzdamies sevi atklāt cilvēcei, izvēlējies to darīt nevis kādā priekšmetā, bet laikā.

Amerikāņu ētiķis teologs Džeks Provonša savā grāmatā “Dievs ir ar mums” Hešela ietekmē ir uzrakstījis kādu nodaļu, kas aplūko sabata pamatnozīmi. Viņš lasītāju aicina iedomāties, ka radīšanas stāsts būtu uzrakstīts šādi: “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. (..) Tad Dievs ņēma lielu, melnu akmeni. Un Viņš svētīja un iesvētīja šo akmeni un padarīja to par pieminekli, kas atgādināja Viņa radīšanas darbu.” Kā raksta Provonša, nebūtu grūti iztēloties, kas tad notiktu. Ap šo melno akmeni tiktu uzcelta milzīga, dārga ēka. Un, ja šis akmens nebūtu pārāk smags, to regulāri vestu līdzi svētceļojumos. Drīz ļaudis būtu gatavi atdot vai visu savu iedzīvi, lai iegūtu kaut nelielu gabaliņu no šī akmens. Agri vai vēlu cilvēku pielūgsme tiktu orientēta uz akmeni, bet ne vairs uz To, kurš šo akmeni uzcēla kā pieminekli.

Kad Dievs vēlējās uzcelt radīšanas pieminekli, Viņš neradīja lielu, melnu akmeni. Viņš ņēma laika vienību — dienu — un izveidoja pieminekli laikā.

Simbols

Mēģinot izprast kaut ko no sabata svētuma, aplūkosim, ar ko ir saistīts iepriekšējā rindkopā minētais. Vispirms mums jāatzīst, ka sabats ir simbols. Bet kas tad īsti ir simbols? Atļausimies nelielu atkāpi definīcijai: Simbols ir līdzeklis, ar kura palīdzību kaut kas neizsakāms tiek nodots tālāk un kas dod iespēju pastāstīt par tādiem piedzīvojumiem, kurus ar vārdiem nav iespējams atbilstoši aprakstīt.

Simboli var būt ārkārtīgi spēcīgi. Biznesa pasaule to zina jau sen. Kompānijas bieži vien ir gatavas iztērēt milzīgas summas, lai izstrādātu savu firmas zīmi vai emblēmu. Bet, kad tas padarīts, vēl vairāk līdzekļu tiek iztērēts, lai ar šo firmas zīmi iepazīstinātu sabiedrību. Naftas pārstrādes sabiedrība “Shell” savu dzelteno firmas zīmi tik viegli vis nemainīs pret kaut ko citu. Tas pats sakāms par citām firmām un to emblēmām pat tad, ja pēc mūsdienu dizaina normām tās ir novecojušas. Kad kompānijas nolemj pārveidot savus simbolus, tās cenšas panākt, lai to pamanītu iespējami lielāka sabiedrības daļa. Nav šaubu, ka mūsdienu firmu vadītāji ļoti labi izprot simbolu lielo nozīmi vēsts nodošanā attiecīgajai ļaužu grupai.

Cilvēks nespēj dzīvot bez simboliem. Lai kur mēs ietu un ko darītu, mums visapkārt ir simboli. Laulību gredzens vai gredzens, kas apliecina piederību kādai organizācijai, ir kaut kas vairāk nekā zelta juvelierizstrādājums, kas varētu maksāt ne vairāk kā piecdesmit mārciņas. Vienmēr, kad gredzena valkātājs apzināti skatās uz savu gredzenoto roku, tas jūt vismaz nelielu prieku vai apmierinājumu, ko sniedz mīlestība un uzticība, piederēšana kādam citam.

Attēli, kurus atvaļinājuma laikā mēs sūtām radiem vai draugiem, nav domāti tāpēc, lai parādītu, cik augstā kalnā esam uzkāpuši vai kādu ainavu skatījuši. Pastkaršu sūtīšana ir labs veids, kā saviem mīļajiem varam likt saprast, ka par tiem domājam pat tad, kad esam tālu projām. Saņemtās apsveikumu kartītes cilvēki mēdz saglabāt nedēļām vai pat ilgāk, galvenokārt nevis tāpēc, ka viņiem patiktu šie attēli, bet gan tāpēc, ka tie tiek uztverti kā mīlestības un rūpju simboli.

Rožu pušķa saņemšana vairumam sieviešu ir brīdis, ko tās atceras ilgi. Kāpēc? Ne jau pašu puķu dēļ. Tās var būt skaistas, taču viņu mūžs ir tikai dažas dienas. Puķes paliek atmiņā tāpēc, ka tās ir simbols tām maiguma jūtām, kas vārdiem nav izsakāmas.

Iespējams, reliģijā simboliem ir vēl lielāka nozīme. Simboli palīdz mums aptvert kaut ko no Dieva un Viņa valstības rakstura. Jēzus izprata simbolu nepieciešamību. Evaņģēlijs īpaši uzsver, ka ne reizi Viņš neuzrunāja ļaužu pūli, nelietodams simbolus. (Mat. 13:34)

Ja mēs Dievu raksturotu kā mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu šī vārda burtiskajā nozīmē, tad tāds apgalvojums būtu apšaubāms. Parasti ar vārdu “tēvs” saprotam dēla priekšteci. Pēc šo vārdu tiešās nozīmes tēvs un dēls ir dažādas paaudzes. Tomēr to, ka Dievs Tēvs un Dievs Dēls ir vienlīdzīgi un abi eksistē mūžīgi, mēs uzskatām par vienu no kristīgās ticības pamatmācībām.

Kāpēc, runājot par dievību, mēs lietojam terminus “Tēvs” un “Dēls”, ja tie nav jāsaprot to pamatnozīmē? Tāpēc, ka vārdus “Tēvs” un “Dēls” lietojam simboliski. Kad liecinām par savu ticību tajā neaprakstāmajā tuvībā, kas pastāv šo divu Personu starpā (šis ir vēl viens simbolisks vārds, kuram parastā nozīme ir cita), mēs izmantojam vārdus, kas saistīti ar zināmām jūtām un asociācijām. Ideālas tēva un dēla attiecības cilvēku starpā netaustāmā veidā sniedz vāju līdzību, kas attēlo Visvarenā un Viņa Mūžīgā Dēla savstarpējo vienotājspēku. Tas, ko vēlamies izteikt, kad Dievu saucam par mūsu “Tēvu” un Jēzu Kristu par Viņa “Dēlu”, ir apslēpts šajos simboliskajos vārdos.

Visās reliģiskās dzīves jomās tiek izmantoti simboli. Kāpēc dažādo kultūru ļaudis lūdzot lielākoties aizver acis un saliek rokas? Kāpēc mēs vispār lūdzam? Mēs nelūdzam tādēļ, lai Dievu informētu par mūsu vēlmēm un vajadzībām. Lai šīs ziņas iegūtu, Dievam nav jāpaļaujas uz sarunām ar mums. Mūsu lūgšana ir simbols, kas liecina par pilnīgu atkarību no stiprā, visu zinošā un mīlošā Dieva. Lūgšana ir saruna ar Dievu kā draugu. Tomēr tā ir vēl kas vairāk. Ko šis “vairāk” nozīmē, nevar izskaidrot vārdos, taču tā esamību ir piedzīvojuši visi, kas patiesi ir iemācījušies lūgt.

Evaņģēlija vēsts kodolu visefektīvāk attēlo kristiešu rituāli. Kristības un Kunga Vakarēdiens nekristīgiem vērotājiem var likt saraukt uzacis, taču kristietim tas simbolizē sevišķi aizkustinošus piedzīvojumus, kurus viņš nevar atbilstoši izteikt vārdos. Un tā tam ir jābūt, jo vārdi ir tik ierobežoti, ka, lai izteiktu Dieva mīlestību un mūsu atbildi uz to, ir vajadzīgi simboli.

Beidzot mēs nonākam pie krusta, šī godības pilnā kristiešu simbola, kas apstiprina vēl nepārspētu mīlestību un neaptveramu žēlastību.

Visspēcīgākais simbols — sabats

Ar iknedēļas sabatu Dievs vēlas mums pateikt ko tādu, kam nevar atrast piemērotus “cilvēciskus” vārdus. Viņš vēlas mums sagādāt pārdzīvojumu, ko nav iespējams iegūt citādi. Sabats, Viņa unikālā dāvana, atklāj godības pilno patiesību, ka Dievs mums veltī savu laiku. Ja vēlamies svinēt sabatu, vispirms ir jāievēro, ka sabata patiesības kodols ir nevis fakts, ka mēs savu laiku veltām Dievam, bet gan tas, ka Dievs savu laiku ir veltījis mums.

Ir zināms, ka cilvēka maņu orgāni nespēj uztvert visas fizikālās parādības. Acs nespēj redzēt visu veidu gaismu, bet auss var uztvert tikai zināma garuma skaņu viļņus. Lai konstatētu parādības ārpus maņu orgānu uztveres zonas, mums vajadzīgi precīzi instrumenti. Vēl vairāk tas attiecināms uz netveramām lietām — ir milzum daudz tādu parādību, ar kurām cilvēkam nav iespējams saskarties. Daudz ko nebūtu iespējams piedzīvot, ja Dievs to nebūtu pielāgojis mums. Viens veids, kā Dievs šinī ziņā nāk mums pretī, dodams iespēju izjust kaut ko vairāk nekā ikdienas pārdzīvojumus, ir sabats.

Dievs svētīja sabatu. Šī svētība sabatu apveltī ar garīgu “lādiņu”, padarot to par spēcīgu instrumentu, ar kura palīdzību varam nonākt saskarsmē ar tādām garīgām lietām, kuras citādi paliktu neaizsniedzamas. Šī dievišķā svētība, kas piemīt tikai septītās dienas sabatam un nevienai citai dienai, tad arī sabatam piešķir unikālu un neizmērojamu vērtību. Cilvēkam nav nekādu cerību izprast sabata īsto nozīmi, ja viņš sevi pilnīgi nenodod šim Dieva klātbūtnes nesalīdzināmajam simbolam.

Dzīve nozīmē vairāk nekā darbs

Ko vēl varētu teikt par sabatu? Vai, citiem vārdiem, kādos vēl veidos kļūst redzama svētība, ar kuru Dievs ir apveltījis sabatu? Atbildes var būt tikai vispārējas. Nav iespējams atbilstoši izteikt visu, ko Dievs ielicis šajā svētībā. Esam spiesti atzīt, ka Viņa ceļi pārsniedz mūsu iespēju tos aptvert. Atkal un atkal Viņš mūs pārsteidz ar dāvanām, par kuru eksistenci mums nav bijis ne jausmas. Nākamās lappuses nepretendē ne uz ko vairāk, kā uz visai fragmentāru pieskaršanos šīs dievišķās svētības neskaitāmajiem aspektiem, kas daudziem sabata ievērotājiem ir kļuvuši par dzīvu realitāti. Pārliecināto sabata ievērotāju dzīvē šai nodaļai pastāvīgi tiek pievienotas jaunas, dzīvas lappuses.

Viena no nenoliedzamām sabata svētībām ir tā, ka tas palīdz no malas novērtēt mūsu pašu darba nozīmi. Vairumam no mums darbs ir ļoti svarīgs. Jauniem cilvēkiem pirmais darbs parasti nozīmē kļūt neatkarīgiem no vecāku mājām, saņemt pašiem savu naudu un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. Daudziem vārds “darbs” gandrīz kļūst par sinonīmu vārdam “dzīve”. Dažos gadījumos darbs ir saistīts ar atbaidoši monotonu konveijera līnijas apkalpošanu vai ēku tīrīšanu, kuras, par spīti visām pūlēm, drīz vien kļūst atkal netīras.

Bieži vien pret darbu veidojas mīlestības un naida jūtas — darbam var būt vairāki faktori, kas mums nepatīk, taču tajā pašā laikā mēs izjustu sāpīgu zaudējumu, ja šī darba pēkšņi nebūtu. Tikai dažiem laimīgajiem savu vaļasprieku ir izdevies padarīt par ikdienas nodarbošanos, un viņi ir pilnīgi iegrimuši savā darbā. Lielāko daļu brīvā laika viņi pavada vakara kursos, lai vēl vairāk celtu sava darba ražīgumu. Apciemodami radus vai draugus, tie spēj runāt tikai par savu darbu.

“Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus.” Ar šiem vārdiem iesākas sabata bauslis. Mēdz uzskatīt, ka Dekaloga ceturtais bauslis ir divkāršs — tas ne tikai paredz septītās dienas sabata ievērošanu, bet arī uzsver dievišķo prasību sešas dienas strādāt. Ja jau septiņu dienu darba nedēļa ir šī baušļa pārkāpšana, tad, pēc dažu domām, arī četru vai piecu dienu darba nedēļa nesaskan ar Dieva gribu. Tomēr šāds secinājums nav pareizs. Sabata bauslis redzami izceļ tieši sabata svētumu. Senos laikos visas pārējās dienas būtu aizņemtas ar ikdienas rūpēm par izdzīvošanu. Taču tad mums jāpasteidzas piebilst, ka senatnē reliģiskie svētki ilga vairākas dienas, visbiežāk nedēļu.

Bībele nenosoda reliģisko un citu svētku ilgumu, toties uzsver, ka cilvēkam nevajadzētu strādāt vairāk par sešām dienām. Tas attiecas arī uz mums. Šajā sešu dienu ritmā mums jāiekļauj trīsdesmit sešu vai trīsdesmit astoņu stundu darba nedēļa, gadījuma darbi, mājas pienākumi un daudzas citas lietas, kas pastāvīgi prasa mūsu uzmanību un spēkus. Šīs sešas dienas varam iekārtot, kā mums izdevīgāk, bet septīto dienu mums iekārto Dievs!

Tas tiesa, ka Rietumu pasaulē darbam ir liela nozīme. Darbs piešķir statusu. Daudziem mājsaimnieces dzīve šķiet otrās šķiras eksistence. Regulārs algots darbs (tā parasti darbu arī definē) tiek uzskatīts par brīvības nodrošinājumu. Stabils darbs piešķir sabiedrisku statusu un dod spēju sevi pilnveidot, turpretī bezdarbu mēdz uzskatīt par nelaimi, jo tad cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, kurai viņš pieder, neienesdams tajā reālu devumu. Bezdarbs bieži vien attīstās par dzīvību apdraudošu apsēstību.

Mēdz uzskatīt, ka šim labas un derīgas nodarbošanās stingrajam uzsvērumam ir ciešs sakars ar protestantu darba ētiku. Reformatori darbu nemitīgi raksturoja kā dievišķu aicinājumu. Līdzko uz darbu raugāmies šādā aspektā, tas kļūst ārkārtīgi svarīgs. Darbs kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai dzīves nodrošināšanu. Cilvēks ir aicināts attīstīt visus savus talantus, darīt visu labāko un sasniegt maksimāli iespējamo.

Apstāklī, ka Rietumu pasaulē smags darbs ir saņēmis šādu tikumības veidolu, nebūtu pareizi vainot tikai sešpadsmitā gadsimta reformatorus. Par izveidojušos uzskatu, ka smagi strādāt ir labi, bet vēl labāk ir strādāt tik smagi, ka cilvēks gandrīz iet bojā, vairāk atbildīgi ir reformācijas mantinieki — piemēram, angļu puritāņi un Eiropas piētisti. Saskaņā ar šo domāšanas veidu katra stunda, kas nav veltīta lietderīgam (naudas pelnīšanas) darbam, ir izšķērdēts laiks. Līdz ar to katra izklaidēšanās ir grēks — apzinīga Dieva doto iespēju izšķiešana.

Šādu nostāju, iespējams, daudzi uzskata par kristīgu, taču tādēļ jau tā nekļūst par bībelisku. Bībele nemāca, ka darbs ir tikai tas, kas dod ienākumus, un ka dzīve nozīmē to pašu, ko darbs. Bībeles sarakstītāju skatījumā cilvēka aicinājums nav tikai strādāt vaiga sviedros. Jā, Salamana pamācībās tiešām atrodami daži ļoti nepatīkami izteicieni par sliņķiem, bet jāatceras arī, ka Kristus vairāk priecājās par Mariju, kura atpūtās, nekā par vienmēr aizņemto Martu!

Viduslaikos cilvēks strādāja ilgākas stundas nekā vairums mūsdienu strādnieku, taču bija tik daudz svētajiem veltītu dienu un citu reliģisku svētku, ka varētu pat apšaubīt, vai maz caurmērā gadā viņš strādāja vairāk par mums. Vēlāk ārkārtīgi ilgās darba stundas, kuras strādāja ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni, bija satriecošs industriālās revolūcijas fakts. Dīvaini, bet tas viss bija vajadzīgs, lai uzturētu kārtībā darbaspēka taupīšanai paredzētās mašīnas! Attīstītajās zemēs šie nepatīkamie apstākļi lielākoties vairs nav novērojami. Maziem bērniem vairs neļauj strādāt rūpnīcās, vairumā zemju darba nedēļas ilgums ir samazināts no vairāk nekā astoņdesmit stundām (pirms simts gadiem) līdz nepilnām četrdesmit stundām. Pie tam, par darbā ieliktajām pūlēm samaksa parasti ir lielāka nekā senāk.

Šķiet, līdz ar īsāku darba nedēļu tūlīt vajadzētu rasties vairāk brīvā laika. Taču vienmēr tā nav. Daudziem trīsdesmit astoņu vai trīsdesmit sešu stundu darba nedēļa, kuru garantē līgums ar darba devēju, tā arī paliek neaizsniedzams sapnis. Vietējā veikala pārdevējs, zemnieks, ārsts, amatnieks, kuram pēc garas darba dienas jāraksta dokumenti, un mājsaimniece — vairums no viņiem joprojām strādā vairāk nekā sešdesmit stundas nedēļā. Pat tiem, kam ir privilēģija strādāt mazāk stundu, tomēr nav vēlamo apstākļu, lai to īstenotu.

Daudzi ar zināmu skaudību vēro skolotāju darbu. Kopumā īsa darba diena un ilgas brīvdienas — kas kait tādam cilvēkam? Bet drūmā realitāte ir tā, ka daudzi skolotāji tā arī nesasniedz pensijas vecumu. Procentuāli liels skaits ir spiesti aiziet no darba pirms laika, jo nespēj izturēt ar šo profesiju saistīto nervu spriedzi.

Lai gan darba nedēļa ir saīsināta un ir daudz brīvdienu, darbs atņem vairāk spēka nekā senāk. Cilvēks pastāvīgi ir spiests apliecināt savas spējas. Daudzos uzņēmumos pastāv nežēlīga konkurence. Kamēr atvilksi elpu, kāds cits var atņemt tavu vietu. Tirāniskās plānošanas sesijas, kā arī telefona, teleksa un faksa uzbrukumi pārstrādājušos vadītāju nepārtrauc vajāt pat viņam tik dārgajās nedēļas nogalēs. Tirdzniecības pārstāvji lielāko daļu savas brīvās svētdienas bieži pavada, izstrādājot plānus nākamajai nedēļai, lai nopelnītu prēmiju vai kāroto paaugstinājumu amatā.

Varētu likties, ka mums ir aiztaupīts daudz darba. Datori sekundes daļās spēj sniegt dažādas diagrammas un statistikas datus; arī vārdu procesori darbu ir padarījuši daudz mazāk laikietilpīgu. Bet īstenībā izrādās, ka darba vienmēr ir vairāk nekā jebkad agrāk, un tad ikdienā saspringtos augstākos un vidusposma darba vadītājus, kā arī amata profesionāļus apdraud pēkšņas sirdskaites kā mata galā virs galvas pakārts Damokla zobens. Nav brīnums, ka daudziem no mums palaikam vajadzīgas garākas nedēļas nogales, lai “no visa atslēgtos”. Arvien vairāk mēs jūtam vajadzību pēc izlietoto prāta un fiziskās enerģijas resursu atjaunošanas.

Īstenībā vajadzība tikt vaļā no ikdienas pienākumiem rodas ne tikai šad tad, bet regulāri. Turklāt ir vajadzīgs nodrošinājums, ka nekas un nekad mums neatņems šo atspirdzinājumu. Tam vislabāk var kalpot sabata svinēšana. Svinot sabatu, mēs regulāri atslēdzamies no darba. Pat tad, ja neesam paspējuši paveikt visu iecerēto, mēs darbu uz kādu brīdi atstājam.

Lai to izdarītu, tas ir, lai ik nedēļas noliktu pie malas savu darbu, vajadzīgs gribasspēks un pašdisciplīna. Taču to ir iespējams panākt. Tas ir jāpanāk. Mūsu darbam nekad nevajadzētu būt tik vitāli svarīgam, ka to pat uz brīdi nespējam nolikt pie malas. Ja stāstā par mannu 2. Mozus grāmatas 16. nodaļā ir kāda detaļa, kas attiecas arī uz mums, tad tā ir doma, ka pēc vaiga sviedros pavadītas nedēļas mēs sevi īpašā veidā varam nodot gādīgā Dieva rokās. Šī rakstvieta māca, ka mūs uztur nevis mūsu pašu smagais darbs, bet gan Dieva nebeidzamā žēlastība. Sabats ir dievišķi iekārtots veids, kā izvairīties no pasaules darba un rūpju tirānijas.

Sabats atrodas starp citām dienām. Tas savus svētīgos gaismas starus met gan uz pagātni, gan nākotni. Kad pienāk sabats, mēs drīkstam atpūsties pārliecībā, ka strādāts gana, kaut arī daži darbi palikuši nepadarīti. Ja esam darījuši visu, lai paveiktu savus pienākumus un citus nepieciešamos darbus, tad nav vērts uztraukties tikai tādēļ vien, ka uz rakstāmgalda vēl palikusi papīru kaudze. Gan būs arī vēl nākamā nedēļa. Starp citu, sabata ievērošana nozīmē arī plānveidīgu darba sadalījumu posmos, kurus reāli iespējams paveikt vienā nedēļā. Tas pasargā no tādu mērķu izvirzīšanas, kas ir pāri mūsu spēkiem.

Regulārais sabata piedzīvojums dod mums iespēju ar jaunu drosmi un svaigu enerģiju atgriezties darbā, kaut arī turamies zināmā distancē no tā, jo apzināmies, ka dzīves patiesā jēga nav meklējama ikdienas darbā, bet gan drīzāk Dieva svētajā sabatā.

Dieva radība

Ja vēlamies dziļāk izprast sabata nozīmi, tad mūsu uzmanību piesaista vēl kāds tā aspekts — sabata ciešā saistība ar radīšanu. Kā jau sabata bauslis skaidri vēsta, sabats ir Dieva radīšanas darba kulminācija: “Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās.” (2. Moz. 20:11) Tādējādi sabata svinēšana ir arī iknedēļas sastapšanās ar Dieva radīšanas darbu.

Cilvēkam ir vajadzība saglabāt saiti ar dabu, jo viņš ir tās daļa. Šajā tehnikas laikmetā mums draud briesmas dabu redzēt tikai, drāžoties garāmar ātrumu simts trīsdesmit kilometru stundā. Daudzi bērni ne reizi nav aptaustījuši govi vai zirgu un nekad nav redzējuši trušu mazuļus. Ja jau šodienas paaudze uzaug bez īstas saites ar dabu, tad nav šaubu, ka nākotnē pasaule no sava pamata būs atsvešinājusies vēl tālāk.

Neviena diena nav tik labi piemērota tuvai saskarsmei ar dabu kā sabats. Aizejot dabā, mēs godinām Kristu — sabata Kungu, kurš ir arī Radītājs. (Kol. 1:16) Prieks par radīšanas brīnumdarbiem saskan ar sabata svinēšanu. Sabatā Dievs mums vēlas sevi atklāt, un daba ir viens no avotiem, ar kuriem Viņš atklāj savu spēku un mīlestību. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos.” (Rom. 1:20) Dāvids to izteicis šādos vārdos: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Ps. 19:2)

Uzmanības pievēršana brīnišķajai dabas pasaulei mūs iespaido sevišķi dziļi. Apzinīga saskarsme ar dabu ir viens no sabata ievērošanas veidiem, kas nes sev līdzi svētību, ar ko Dievs ir apveltījis sabatu. Atvērtība Dieva radības priekšā ir kaut kas vairāk nekā godbijīga raudzīšanās zvaigžņotās debesīs vai vērošana, kā skaistā vasaras vakarā saule noslīd aiz horizonta. Kaut ko no Dieva radīšanas darba mēs sākam aptvert tikai tad, kad sajūtam, ka paši esam radīti. Katru reizi sabats nes sev līdzi vēsti: “Mēs esam radīti”. Mums ir saknes, kas pieder mūžības lietām. Mēs šeit neesam vis gadījuma dēļ, bet gan tādēļ, ka Dievs vēlējās, lai šeit esam. Šajā ziņā nav tik būtiski, vai vecāki mūs gribēja, pirms bijām dzimuši. Daudz svarīgāk ir zināt, ka mūs vēlējās Dievs!

Apziņa, ka esam radīti, palīdz mums dot Dievam to vietu, kas Viņam pienākas. Ticība Dievam kā Radītājam liek arī saprast, ka cilvēku nevar uzskatīt par visu lietu mērauklu — atskaites sistēmu nosaka Dievs. “Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” (Ap. d. 17:28) Tikai no šāda viedokļa raugoties, visu apkārt esošo (it īpaši sevi pašus) spējam redzēt patiesā gaismā. Tad mēs aptveram kaut ko no milzīgās atšķirības, kas pastāv starp Radītāju un radību, taču tajā pašā laikā apbrīnojam šī Radītāja mīlestību, kurš ar sevis radītajām būtnēm sarunājās ne tikai pirmajā sabatā Ēdenes dārzā, bet joprojām cilvēkam ir pieejams īpašā veidā, jo sabats noslēdz katru nedēļu.

Pārliecība, ka esam Dieva radības daļa, apveltī mūs ar stingru pasaules uzskatu. Mēs bieži esam spiesti atzīt, ka tieksme meklēt savu identitāti ir ielikta cilvēka dabas pamatā. Vairums adoptētu bērnu agri vai vēlu sāk uzdot jautājumus par saviem īstajiem vecākiem. Tie, kas kopš bērnības gadiem ilgi vairs nedzīvo dzimtajā zemē, parasti ļoti vēlas kaut vienu reizi pabūt tajā pusē, kur tie ir dzimuši. Tūkstošiem ļaužu iztērē daudz   līdzekļu, lai izpētītu savu ciltskoku. Vairums no mums kādā albumā vai aploksnē glabā nodzeltējušas fotogrāfijas, kurās redzami bārdaini vīri un sievas garās kleitās — mūsu vecvecāki un vecvecāku vecāki. No savām bērnu dienām mēs tos atceramies pavisam neskaidri, taču glabājam viņu attēlus, jo tajos varam pārliecināties, ka mums ir savas saknes.

Katrs sabats mums atgādina, ka esam Dieva radība. Sabats ir paradīzes atbalss. Šī iknedēļas vēsts stāsta, ka mūsu galvenās saknes ir Ēdenē, ka mēs esam dievišķi radītas būtnes, Mūžīgā Radītāja dēli un meitas.

Brīvi no važām

2. nodaļā mēs jau pārrunājām, ka 5. Mozus grāmatas sabata baušļa versija attiecas nevis uz radīšanu, bet uz Israēla atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības. Izceļošana israēliešiem ir bijis tik būtisks notikums, ka visi pārējie nozīmīgie reliģiskie pārdzīvojumi tika skatīti tā lielā notikuma gaismā, kad Dievs savai tautai sagatavoja bēgšanas ceļu cauri Sarkanajai jūrai.

Arī šodienas sabata ievērotājam šis atbrīvošanas motīvs nav šķirams no sabata. Radīšanai un atjaunošanai (jaunradīšanai) ir savstarpēji ciešs sakars. Kad Dievs pabeidza radīšanu, Viņš savu roku darbu pasludināja par “ļoti labu”. (1. Moz. 1:31) Pat pirms “pasaules radīšanas” (Atkl. 13:8) Dievam jau bija sagatavots iespējams plāns, kā radību atkal atjaunot līdz tās sākotnējai pilnībai, ja cilvēks neizturēs Ēdenes pārbaudi. Tas, kurš “radījis visas lietas” un par kuru ir teikts, ka Viņš “satur visu kopā” (Kol. 1:16,17 — TLB), ir arī “pirmdzimtais starp mirušiem” (18. pants). “Caur Viņu un uz Viņu” viss tiek “salīdzināts”. (20. pants) Tas, ka Jēzus ievēroja sabatu, liecināja par salīdzināšanu (jeb samierināšanu) — jaunu brīvību, ko Viņš bija nācis nodibināt. Savā pirmajā sabata svētrunā Kristus paziņoja, ka ir atnācis “pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem” un “satriektos palaist vaļā”. (Lūk. 4:18) Tāpēc arī sievieti, kuru sātans astoņpadsmit gadus bija saistījis, sabatā bija īstais brīdis “atraisīt no viņas saitēm”. (Lūk. 13:16) Šajā kontekstā mēs nevaram nepieminēt vārdu “derība”: “Israēla ļaudīm jāsvin sabats, ievērojot sabatu cauri visām viņu paaudzēm kā pastāvīgu derības zīmi”. (2. Moz. 31:16 — RSV) Vārds “derība” ir cilvēcisks mēģinājums aprakstīt mīlošā Dieva nenogurstošos centienus aizsargāt savus ļaudis un nodrošināt viņu nākotni. Sabats ir derības “zīme”, kas mūžīgi atgādinās Dieva spēju radīt un atpestīt.

Atbrīvošanas elementa apjaušana sabatā ietekmē septītās dienas svinēšanas veidu. Daudziem dusas diena (vienalga, vai tā būtu svētdiena, vai sestdiena) nav nekāda jaukā — viss patīkamais un interesantais šajā dienā, šķiet, pārvēršas par tabu! Šī diena tad ir garlaicīga, un cilvēkam grūti sagaidīt, kad tā beigsies un viņš atkal varēs darīt, ko vēlas! Ja mēs šādi jūtamies sabatā, ja mūs no visām pusēm iežogo garš priekšrakstu uzskaitījums, kas ierobežo brīvību, īsi sakot — ja jūtamies apspiesti, nevis brīvi, — tad neesam vēl sapratuši patiesās sabata ievērošanas noslēpumu. Ja noplicinām sabatu, padarīdami to par aizliegumu dienu, tad mēs to pārkāpjam tāpat kā tie, kas dusas dienu ignorē vispār.

Vienlīdzība

Mūsu attiecībās ar Dievu, mūsu Radītāju un Pestītāju, viss ir saistīts ar sabatu. Sabatā mēs atstājam savu darbu, lai pilnīgi izprastu darbu, ko Dievs ir darījis mūsu dēļ. Lai atvēlētu Dievam vietu, kas Viņam pienākas, domas par mūsu pašu nozīmīgumu jāatliek sānis. Lai ieietu Dieva atdusā, mums jāatkāpjas no ikdienas spriedzes.

Taču sabatā ir iekļautas arī mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Sabata bauslis aicināja iet iknedēļas atdusā ne tikai israēliešus, bet prasīja, lai dusas dienas svētības tiktu sniegtas arī “kalpam”, “kalponei” un “tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos.” (2. Moz. 20:10) Pat vērsim, ēzelim un citiem lopiem bija jāsaņem kaut kas no sabata atdusas. (5. Moz. 5:14)

Kad Dieva svētības tiek dāvātas arī citiem, tās vairojas! Sabata bauslī Dievs ir iecerējis arī veicināt savu ļaužu sabiedriskumu. Viņš tiem vēlējās iemācīt domāt ne tikai par savām, bet arī citu vajadzībām. Viņš it kā saka: “Ja tev savos darbos ir vajadzīgs šis iknedēļas pārtraukums, tad neliedz to arī citiem, kuri tev pakļauti.” Sabatā “kalps” vairs nav strādnieks, un “kalpone” uz laiku ir atbrīvota no saviem pienākumiem. Sabatā saimnieks un kalps ir vienlīdzīgi. Kā vienam, tā otram tiek atgādināts, ka tie ir viena un tā paša Dieva radītas būtnes, kurām vajadzīgs viens un tas pats Pestītājs.

Sabatā jābeidzas visām sabiedrības šķiru atšķirībām; visām ļaužu dalījuma barjerām jātiek nojauktām.

Laiku pa laikam labus rezultātus varam gūt, ja organizējam īpašus draudzes pasākumus gan jauniešiem, gan gados vecākiem cilvēkiem. Taču draudzes stāvoklis kļūst ļoti apšaubāms tad, ja tā sadalās intelektuāli vairāk un mazāk spējīgajos vai bagātajos un tādos, kuru materiālais stāvoklis nav tik labs. Iknedēļas dievkalpojumos šādam sadalījumam nevajadzētu būt nekādā gadījumā. Reizi nedēļā sabats atceļ visas atšķirības sabiedriskajā stāvoklī, izglītībā un etniskajā izcelsmē. Sabatā mums jāatzīst tikai “brāļi” un “māsas”. Pasaule ir iekārtota tā, ka nedēļas laikā mēs esam spiesti atzīt dažādus autoritātes līmeņus un kā faktu pieņemt zināmas šķiru atšķirības, taču sabatā tām starp vienādi radītām būtnēm vajadzētu zaudēt savu nozīmi.

Vienlīdzības gars, kas raksturo sabatu, ļoti labi kļūst redzams divās zināmā mērā ar sabatu saistītās Vecās Derības institūcijās — sabata gadā un gaviļu gadā. Līdz šim tā arī nav noskaidrots, cik plašā apjomā sabata gads un gaviļu gads tikuši ievēroti. Sabata gadam reizi septiņos gados bija jādod “atdusa” zemei. Cilvēkiem vajadzēja dzīvot no ietaupījumiem, kas tika uzkrāti iepriekšējos sešos gados, un no tā, ko zeme dod bez apstrādāšanas. Kā iknedēļas sabats uzsver vajadzību atstāt aiz muguras visus ikdienas darbus un pilnīgi uzticēties Dievam, tā arī sabata gads izcēla šo pašu principu. Katrā ziņā ļaut dabai “atdusēties” ir asā pretstatā ar mūsdienu dabas resursu nemitīgo ekspluatāciju un postīšanu.

Dievs bija paredzējis arī, ka ik pēc septiņiem septiņu gadu periodiem (reizi piecdesmit gados) visi īpašumi, kurus cilvēki ir bijuši spiesti pārdot, lai varētu iztikt, ir jāatdod ģimenēm, kurām tie piederēja sākotnēji. Ja tas tā būtu noticis, tad ienākumu un preču sadalījums būtu bijis pavisam citāds. Visvairāk ticams, ka šāda brīvlaišana nekad nav notikusi. Taču šī ideja tuvāk paskaidro lietas, kam ir ciešs sakars ar sabatu. Apstāšanās un pārdomas par Dieva radību palīdz mums kā apkārtējās vides un dabas resursu pārvaldniekiem saprast, ka ir jāciena Dieva ieceltie dabas ritmi — visai Dieva radībai palaikam vajadzīga “atdusa”. Apziņa, ka visi cilvēki pamatā ir vienlīdzīgi, mūs aicinās atbalstīt visus centienus samazināt nevienlīdzību un netaisnību. Kaut arī verdzība sen jau ir atcelta, un vairums cilvēku dzīvo pilsētās, kur tiem vairs nav “vēršu un ēzeļu”, tomēr sabata baušļa sabiedriskie aspekti savu nozīmi ir saglabājuši.

Svētīt

“Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” Spriežot pēc veida, kā šis bauslis ir formulēts, šķiet, “svētīšanas” jēdzienam vajadzētu kodolīgi izteikt sabata ievērošanas būtību. Ko īsti nozīmē “svētīt”?

Svētums ir viens no bībeliskajiem pamatjēdzieniem. Pats Dievs ir svēts. Taču ar apgalvojumu, ka Dievs ir svēts, mēs negribam teikt, ka svētums ir viena no īpašībām daudzu citu starpā. Dievam nevis tikai piemīt tāda īpašība kā svētums, bet Viņš pats ir svēts, jeb, citiem vārdiem, Viņš ir kāds Cits, kurš paceļas augstu pāri visai radībai. Dieva svētums liek domāt par milzīgo atšķirību, kāda ir starp Viņu un mums. Saprotams, ka cilvēka reakcija uz to ir bailes: “Nē, bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas!” (Jes. 8:13) Taču tas ir tikai viens Dieva svētuma aspekts. Kaut arī starp Viņu un mums ir milzīga atšķirība, tomēr kādā neizprotamā un brīnumainā veidā Viņš ar savu svētījošo klātbūtni spēj būt neizsakāmi tuvu: “Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” ” (Jes. 57:15) Dievs vienīgais ir “svēts” šī vārda absolūtajā nozīmē. Taču svētums tiek piedēvēts arī personām un objektiem, kam ir sava loma dievišķajā atklāsmē. Tā, piemēram, ir “svētas” vietas: tas nozīmē, ka tās vairs nav izmantojamas ikdienas vajadzībām, bet ir īpaši nošķirtas tikai ceremoniālai kalpošanai. Tāpēc arī templi sauc par “svētu”. Dziesminieks saka: “Svētums ir Tava nama jaukums, ak Kungs, vienmēr un mūžīgi.” (Ps. 93:5) Par svētiem tika saukti arī svētnīcas kalpošanas priekšmeti (2. Moz. 30:37; 4. Moz. 5:17) un pat priesteru ceremoniālie tērpi (2. Moz. 28:2).

Par svētiem tiek saukti cilvēki, kas saņēmuši īpašu aicinājumu kalpot Dievam, kas tiem piešķir īpašu stāvokli attiecībā pret pārējiem. Šajā vārda nozīmē Dievs Israēlu bija paredzējis darīt par “svētu” tautu: “Jūs būsit Man (..) par svētu tautu.” (2. Moz. 19:6) Pat vēl šodien Dievs gaida “svētu” tautu. (1. Pēt. 2:9) Dieva tauta šodien ir aicināta dzīvot atbilstoši savam īpašajam statusam: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts.” Kristiešu draudžu locekļi bieži tika uzrunāti ar vārdu “svētie”. (Skat., piemēram, Rom. 1:7; 1. Kor. 1:2) Tomēr, pat pavirši lasot, kļūst skaidrs, ka svētums nav sinonīms bezgrēcībai. Lasot vēstules romiešiem un korintiešiem, mēs drīz vien noprotam, ka Pāvils neraksta pilnību sasniegušiem cilvēkiem, bet, uzrunādams tos kā “svētos”, viņš, par spīti šo draudžu locekļu vājībām, izceļ Dieva īpašo nodomu viņu dzīvē. Šie ļaudis bija izvēlējušies piederēt Kristum. Līdz ar to viņiem tika piešķirts īpašs statuss, kaut arī tie vēl ne tuvu nebija pilnīgi. Viņi bija pieņēmuši īpašu aicinājumu, kurš no parastiem cilvēkiem tos pārvērta par Debesu valstības pilsoņiem.

Šis nelielais ieskats bībeliskajā svētuma jēdzienā mums varētu palīdzēt nedaudz labāk izprast, ko nozīmē “svētīt” sabatu. Tas nenozīmē bezgrēcīgu uzvedību Dieva dusas dienā. Ja tas tomēr tā būtu, tad sabata ievērošana šajā grēcīgajā pasaulē būtu neiespējama. Kad tad varam cerēt sasniegt šo vajadzīgo bezgrēcību? Svētīt Dieva dusas dienu vispirms nozīmē šo dienu padarīt atšķirīgu no pārējām. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dzimšanas diena arī varētu būt pilnīgi atšķirīga no dažām dienām pirms vai pēc tās, tāpat Vecgada vakaru mēs droši vien pavadām gluži citādi nekā 30. decembri vai 1. janvāri. Sabats ir “svēts” nevis tāpēc, ka pūlamies to padarīt citādu nekā pārējās dienas, bet gan tāpēc, ka ar šo dienu kaut ko īpašu ir izdarījis Dievs. Viņš bija tas, kurš septītajai dienai piešķīra unikālās īpašības, un šo sabata unikālo raksturu var likt piedzīvot arī mums, ja vien būsim tam atvērti.

Var likties, ka mēs spēlējamies ar vārdiem, taču tā tas nebūt nav. Daudzi sabata ievērotāji uzskata, ka viņiem pašiem ar savu piepūli sabats ir jāpadara par “svētu” dienu, domādami apmēram tā: “Ja mēs stingri atturēsimies no visiem darbiem, ja uzmanīgi atturēsimies no visām pasaulīgajām izpriecām, ja netērēsim naudu un bez vajadzības nedosimies ceļā, tad Dievs būs apmierināts un kādā dienā atmaksās par mūsu uzticīgo sabata ievērošanu.”

Šim domu gājienam trūkst sabata patiesās būtības izpratnes. Tas nedod nodrošinājumu, ka esam sasnieguši dievišķo normu, bet nes sev līdzi draudus ieslīgt bezcerīgi farizejiskā attieksmē pret sabatu, kad cilvēks galvenokārt nodarbojas ar “atļauto” un “aizliegto” lietu sīkumainu šķirošanu. Šādi sabats prieka vietā (Jes. 58:13) pārvēršas par nožēlojamu nastu.

Patiesa sabata ievērošana vienmēr sākas nevis ar mums, bet ar Dievu. Tas nav vis kāds no mūsu žestiem, bet gan cēla, dievišķa iniciatīva. Viņš pasniedz cilvēcei sabatu, savā noslēpumainajā veidā šai dienai piešķirot svētības, par kuru esamību varam uzzināt tikai no personīga piedzīvojuma. Ja ar pareizu nostāju — ar atzinīgu, paklausīgu un pilnīgu uzticēšanos Dievam — ieejam sabatā, mēs “svētījam” sabatu.

Lai gan sabats pilnīgi balstās uz Dieva iniciatīvu, un mūsu loma tajā ir tikai pateicīga Viņa dāvanas pieņemšana, tomēr no mums tiek gaidīta zināma atsaucība. Ja vēlamies, lai sabats būtu svēta diena, tad jāsagatavojas to pieņemt. Par piemēru varam minēt lūgšanu. Lūgšanas efektivitāte nav atkarīga no tā, ko sakām. Spēja sarunāties ar Dievu ir Viņa dāvana. Neviens arī necentīsies apgalvot, ka balss skaļums un intonācija nosaka to, vai mūsu lūgumi aizsniegs Debesis. Ne mūsu balss saites, bet Dieva auss ir tā, kas lūgšanu pārvērš realitātē. Tomēr ir lietas, ko cilvēks var darīt, lai bagātinātu savu lūgšanu dzīvi, piemēram, noturēt kādu klusuma brīdi, lai, lasot Dieva Vārdu, sagatavotos tikties ar Viņu. Apkārtējie apstākļi atstāj spēcīgu ietekmi.

Kad ieejam baznīcā, tūlīt izturamies klusāk, jo mūs pārņem sava necienīguma apziņa; mēs arī nojaušam, ka bez tā, ko dzirdam, redzam vai saožam, šeit eksistē vēl kaut kas.

Mēs varam radīt tādus apkārtējos apstākļus, kuros, cilvēciski izsakoties, Dievam vieglāk sniegt mums savu svētību. Ja ar šādu attieksmi izturēsimies pret sabatu, tad, gluži dabiski, būsim ļoti izvēlīgi pret vietām, kuras apmeklējam sabatā, arī pret to, ko šajā dienā lasām un kādās situācijās nonākam. Ne tāpēc, ka vietas, kuras gribētos apmeklēt, vai lasāmviela, kurai gribējām ķerties klāt, pašas par sevi būtu grēcīgas. No grēcīgas rīcības jāizvairās tiklab sabatā, kā arī pirmdienā un trešdienā! Minētajai izvēlei ir cits pamats — tas ir apzinīgs centiens radīt atmosfēru, kurā Dievs var dot savu īpašo sabata svētību.

Ar sabata svinēšanu pilnībā ir saistītas pareizas attiecības ar Dievu. Bez šādām attiecībām sabats zaudē savu jēgu. Savukārt tuvas attiecības ar Debesu Tēvu sabata ievērošanu padara par svētkiem.

Ticība Dievam ir katra cilvēka personīga lieta. Taču tas neizslēdz vajadzību piederēt kādai  ticīgo saimei. Kristietis ir Kristus miesas loceklis. Mūsu ticība tiek stiprināta, ja varam kopīgi dziedāt un lūgt Dievu, kopīgi ieklausīties Viņa Vārda sludināšanā un piedalīties Kunga Vakarēdienā. Līdzīgi arī sabata svētīšana nav atdalāma no piederības kristiešu sabiedrībai. Sabatu mēs svinam kopā ar citiem cilvēkiem, kuri arī vēlas būt “svēti” un saņemt Dieva doto sabata svētību. Kad paši būsim piedzīvojuši neizmērojamās īstās sabata ievērošanas svētības, radīsies vēlēšanās tajās dalīties arī  ar citiem. Tad gribēsim pievienoties citiem, kas, līdzīgi mums, vēlas ik sabatu ieiet Dieva svētajā klātbūtnē.

Šādā noskaņā raugoties uz iešanu baznīcā, tas vairs nav pienākums vai tradīcija, kas nožēlojamā kārtā aizņem lielāko daļu no mums tik dārgā brīvā laika. Mūsu piedalīšanās kopīgajā sabata dievkalpojumā ir galvenā daļa centienos nokļūt vidē, kur Dievs mūs var svētīt.

Saskarsme ar praktiskiem jautājumiem

Daži jautājumi paliek neatbildēti. Sabatā mums nevajadzētu strādāt, bet vai tas nekas, ka citi, mūs apkalpodami, strādā? Ja braucam ar vilcienu vai autobusu, tad kādam mūs jāapkalpo. Ko lai šādā gadījumā darām? Ja elektroapgādē ir traucējumi, vai zvanīt elektriķiem? Kā mūsu sabiedrībā pastāvētu apkalpošanas pamatdienesti, ja visi ievērotu sabatu? Kurš paveiktu to, ko nevar atstāt nepadarītu? Vai varbūt pievienosim vēl citus jautājumus: kad jebkura nodarbošanās pārstāj būt izklaidējošs vaļasprieks un tiek ieskaitīta darba kategorijā? Jeb izteiksim šos jautājumus vairāk aptverošā un bībeliskā formā: Kādos gadījumos mēs sabatā esam vainojami “darīšanā pēc paša patikas” un dusas dienas “izlietošanā saviem ceļiem”? (Jes. 58:13)

Cerams, šī nodaļa jau pietiekami skaidri ir likusi saprast, ka nekur tālu netiksim, ja centīsimies atrast tiešas atbildes uz šiem un neskaitāmiem citiem jautājumiem. Pastāv briesmas tā iestigt neskaitāmajos likumos un ierobežojumos, ka sabata ievērošanā drīz varam sākt līdzināties rakstu mācītājiem un farizejiem un, tāpat kā viņi, saņemt Dieva nosodījumu.

Vēlreiz atcerēsimies: sabata būtība nav pavēļu un aizliegumu saraksts. Tā pamatā ir attiecības ar Dievu. Ja mums ir labas attiecības ar citiem cilvēkiem, tad vairums problēmu atrisinās pašas no sevis. Tas pats sakāms par attiecībām ar Dievu. Ja uzturēsimies Viņa tuvā klātbūtnē, pieaugsim arī sabata ievērošanas pieredzē.

Sabata svinēšana ir pozitīvs piedzīvojums: mēs savu uzmanību pievēršam Dieva svētībai, nevis detalizētajiem sabatā atļauto un aizliegto lietu kodeksiem. Sabats ir brīvības diena, nevis diena, kad no visām pusēm tiekam ierobežoti un apspiesti.

Svētki

Un beidzot — vēl viena lieta. Bieži, runājot par sabata ievērošanu, mēs lietojām vārdu “svinēšana”. Tas it kā norāda, ka sabatu varētu uzskatīt par svētkiem. Bībele šo jautājumu neatstāj neatbildētu — Dievam ļoti patīk svinēšana. Padomājiet tikai par svētkiem, ko Dievs bija iekārtojis Vecās Derības laikos. Cik zīmīgi, ka Kristus savu sabiedrisko darbību uzsāka ģimenes svētkos!

Pēdējā laikā arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts bībeliskajam cilvēka atainojumam. Bībele cilvēku attēlo kā vienotu veselumu, neatdalot garīgo no fiziskā. Tā stāsta, ka patiesa reliģija nav maza, klusa istabiņa, kur mēs laiku pa laikam uz īsu brīdi atvelkam elpu. Reliģija ieplūst parastajās dzīves sfērās, tāpēc arī ikdienišķajām lietām ir sava reliģiskā puse. Reliģija nav pret prieku, draudzību, labu maltīti un atpūtu; tā visas šīs lietas saliek īstajās vietās. Tāpēc, padarot sabatu par priecīgiem un patīkamiem ģimenes svētkiem, mēs neapgānām Dieva dusas dienas svētumu. Tieši pretēji, mēs parādām, ka esam iemantojuši patieso sabata garu.

Kāds rakstnieks reiz ir teicis: “Ticīgajam katra diena ir svētki.” Protams, zināmā mērā tā ir taisnība. Taču mums vajadzētu būt saprātīgiem un atzīt, ka vairums dienu atnes arī citus piedzīvojumus. Un tomēr mums paliek šī brīnišķīgā īstenība, ka katru septīto dienu mēs katrs personīgi esam ielūgti par goda viesiem Dieva lielajos sabata svētkos.

 

 

Izmantotā literatūra

Andreasen, Niels Erik, The Old Testament Sabbath. Missoula: Scholars Press, 1972.

Andrews, J. N., History of the Sabbath and the First Day of the Week. Battle Creek (Mich.): Review and Herald, 1887.

Bacchiocchi, S., Divine Rest for Human Restlessness. Berrien Springs (Mich.): published by the author, 1980.

Bacchiocchi, S., From Sabbath to Sunday — A Historical Investigation of the Rise of Sunday Observance in Early Christianity. Rome: The Pontifical Gregorian University Press, 1977.

Ball. B. W., The English Connection. Cambridge: James Clark, 1981.

Carson, D. A. (ed), From Sabbath to Lord’s Day — A Biblical, Historical and Theological Investigation. Grand Rapids (Mich.): Zondervan Publishing House, 1982.

Heschel, Abraham J., The Sabbath. New York: Farrar, Strauss and Young, 1951.

Jenni, Ernst, Die Theologische Begründung des Sabbatgebotes im Alten Testament. Zollikon-Zürich: Evangelischer Verlag AG., 1956.

Koole, J. P., De Tien Geboden. Baarn: Bosch en Keuning, 1964.

Kubo, Sakae, God Meets Man — A Theology of the Sabbath and Second Advent. Nashville (Tenn.): Southern Publishing Association, 1978.

 

Meesters, J. H., Op Zoek naar de Oorsprong van de Sabbat. Assen: Van Gorcum, 1966.

Richardson, Herbert W. Toward an American Theology. New York: Harper & Row, 1967.

Rordorf, W., Sabbat und Sonntag in der Alten Kirche. Zürich: Theologischer Verlag, 1972.

Rordorf, W., The Sunday — The History of the Day of Rest and Worship in the Earliest Centuries of the Christian Church. London: SMC Press, 1968.

SDA Bible Reference Series, Vol. IX: Encyclopedia. Hagerstown, Maryland: The Review and Herald Publishing Association: 1976 rev. ed.

SDA Bible Reference Series, Vol. X: Source Book. Hagerstown, Maryland: The Review and Herald Publishing Association, 1962.

Strand, Kenneth A. (ed.), The Sabbath in Scripture and History. Hagerstown, Maryland: The Review and Herald Publishing Association, 1982.

Special issue on Celebrating the Sabbath, Spectrum, Vol. 9, No. 1.

Tobler, G., Unser Ruhetag — Segen und Geschichte einer Göttlichen Stiftung. Zürich: Advent Verlag, n.d.

Visser, P., Zondagrust en Zondagsheiliging. Kampen: J. H. Kok, 1959.

Visser, P., Decaloog en Zondag. Kampen: J. H. Kok, 1967.

 

 

©     Tulkojums latviešu valodā, Patmos, 1997