RADĪŠANAS KULMINĀCIJA

1. nodaļa

No kurienes tad radies sabats? Kā izskaidrojama jūdu lielā neatlaidība ievērot septīto nedēļas dienu kā savu svēto dienu? Zinātnieki, kas pēdējā gadsimta laikā ir pētījuši šo jautājumu, piedāvā veselu virkni dažādu atbilžu.

Pēdējos simts gados vairums teologu uzskata, ka Bībeli, it īpaši Veco Derību, nevar pareizi izprast bez labām vēsturisko apstākļu un valodu zināšanām. Viņi ir vienisprātis, ka Vecā Derība tikusi daudz vairāk rakstīta, pārrakstīta un rediģēta, nekā varētu likties, to pavirši lasot. Šie teologi piedāvā visu veidu iespējamās paralēles starp Bībelē aprakstītajiem un seno civilizāciju notikumiem un paražām. Šajā sakarā ir radies jautājums, vai Vecās Derības Israēla kaimiņtautām ir bijis pazīstams kaut kas līdzīgs sabatam. Kad šādas līdzības tika atrastas, daudzi secināja, ka Israēls sabatu ir pārņēmis no kādas citas tautas, ar kuru tam ir bijuši sakari, bet gadsimtu laikā ir notikušas izmaiņas.

Vai pārņemts no citiem?

Tādējādi, lai izskaidrotu sabata izcelsmi, ir attīstījušās daudzas teorijas. Kāda no tām mēģināja atrast sabata aizsākumu Mezopotāmijā. 1869. gadā Džordžs Smits atklāja babiloniešu kalendāru, kurā īpaši tika atzīmēta katra septītā, četrpadsmitā, deviņpadsmitā, divdesmit pirmā un divdesmit devītā diena. Nesen, pēc rūpīgākas izpētes, tika konstatēts, ka šīs īpašās babiloniešu dienas — t. s. ume lemnuti — nemaz nav tik līdzīgas Vecās Derības sabatam, lai saskatītu kādu sakarību. Ume lemnuti tika izveidotas atkarībā no mēness fāzēm, taču sabatam ar to nav nekā kopīga. Ume lemnuti dienām bija raksturīgs milzīgs daudzums tabu. Tās ir bijušas izteikti negatīvas dienas — gluži pretēji sabatam, kam ir pozitīvs saturs. Lielākā daļa mūsdienu zinātnieku, kas izpētījuši visus pieejamos datus, secina, ka uzskatīt sabatu par zināma veida ume lemnuti atdarinājumu nav pietiekama pamata.

Jau pirms 20. gs. sākuma seno valodu speciālisti bija pamanījuši, ka asīrieši katru mēneša piecpadsmito dienu sauc par sjabattu. Tā viņi steidzīgi secināja, ka starp sjabattu un Israēla sabatu jābūt sakarībai. Taču teorijas, kas pamatotas uz šīs fonētiskās līdzības, izrādījušās nepilnīgas, lai neteiktu vairāk. Sjabattu bija pilna mēness diena. Nav nekādu iemeslu domāt, ka šajā dienā būtu bijis pārtraukts darbs un ka sjabattu raksturs vispār līdzinātos sabata raksturam. Un, kaut arī akadiešu vārds sjabattu un ebreju vārds sabbath skan līdzīgi, eksperti ir secinājuši, ka šie vārdi nekādā gadījumā nevarētu būt cēlušies viens no otra. 

Šķiet, citi sabata izcelsmes skaidrojumi ir tikpat nepamatoti. Dažos no tiem apgalvots, ka sabata priekštecis meklējams senajos kenītos. Kad isra-ēlieši šķērsoja Sinaja tuksnesi, tie nonāca saskar-smē ar kenītiem, un tiek apgalvots, ka šajā brīdī tie no kenītiem esot pārņēmuši sabatu. Taču šī apgal-vojuma pamatojums ir nenopietns. 1. Mozus 4:22 mums stāsta par Tubal-Kainu, kenītu ciltstēvu, kurš bija “visu bronzas un dzelzs darbarīku kalējs” (RSV). Bībele norāda, ka israēliešiem sabatā nebija atļauts kurt uguni. (2. Moz. 35:3) Uz kādu amatu tad šāds likums visvairāk varēja būt attiecināts? Protams, uz tiem, kas bija “bronzas un dzelzs darbarīku kalēji”. Šo faktu iespaidā radās doma, ka kenīti, iespējams, noteiktās dienās ir ievērojuši uguns tabu un ka sabatam ir kāds sakars ar šāda veida kenītu ietekmi. Tomēr šī hipotēze nešķiet sevišķi ticama, un patlaban to aizstāv tikai nedaudzi pētnieki.

Teorijai, ka israēlieši sabatu varēja pārņemt no kanaāniešiem, ir vēl mazāks pamats. Tas pats sakāms par pieļāvumu, ka sabats sākotnēji varēja būt tirgus diena, bet ar laiku tas ieguvis reliģisku nozīmi. Senatnē daudzām tautām ir bijušas šādas tirgus dienas, taču nekur nav izveidojies septiņu dienu cikls.

Tālāk pagātnē

Arvien vairāk vēsturnieku un teologu nonāk pie slēdziena, ka sabata izcelsmi nevar izskaidrot tā, ka Israēls to būtu pārņēmis no kaimiņu tautām. Tas, protams, mums liek jautāt: “Cik sen vēsturē ir iespējams izsekot sabatam?” Atbildi uz šo jautājumu var atrast tikai Bībelē.

Bez šaubām, vislabāk pazīstamā Bībeles rakstvieta par sabatu ir 2. Mozus 20:8–11. Vārdus “piemini sabata dienu, ka tu to svētī” vairums kristiešu zina no galvas. Šī rakstvieta tiks aplūkota vēlāk. Mēs varētu uzsvērt pirmo vārdu: piemini. Tas jau pats par sevi nepārprotami liek domāt, ka teksts runā par kaut ko tādu, kas kādreiz ir bijis zināms, bet ko vismaz daži ir aizmirsuši, jeb, citiem vārdiem, sabats ir senāks nekā Sinaja kalnā dotie desmit baušļi. Desmit baušļi apstiprina, ka sabats reiz tiks pieminēts un tā statuss — atjaunots.

2. Mozus grāmatas 16. nodaļā aprakstīts notikums apmēram četrdesmit dienas pirms baušļu došanas Sinajā — brīnums ar “mannu”, šo noslēpumaino ēdienu, kas “nolija” no debesīm sešas reizes nedēļā. Sestajā dienā nolija divreiz vairāk mannas nekā pirmajās piecās dienās, lai kompensētu to, ka septītajā dienā mannas nebija. Veids, kā šie notikumi atstāstīti, skaidri rāda, ka septītās dienas sabats netika pasniegts kā kāds jaunums. Drīzāk tas tika no jauna uzsvērts un atjaunots ļaužu atmiņā kā kaut kas tāds, kas pastāvējis jau sen.

Ja sabats bija eksistējis jau pirms tam, kad Dievs Sinaja kalnā deva baušļus, un pirms Israēla ceļojuma tuksnesī, tad, lai atrastu pirmo sabatu, mums jāatkāpjas vēl senākā vēsturē. Vai Bībele mums te var palīdzēt?

Pirmais sabats

Sabatu pirmo reizi mēs varam atrast Bībeles pirmās grāmatas otrajā nodaļā: “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis. (..) Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Moz. 2:1–3)

Mūsdienās vairums ļaužu vairs neuzskata, ka visu lietu sākums meklējams Bībeles pirmajā daļā. Mūsdienu cilvēks apgalvo, ka nespēj ticēt radīšanai sešās dienās. Visās bioloģijas mācību grāmatās kā pats par sevi saprotams tiek pieņemts, ka dažādo dzīvības formu evolūcijai uz zemes ir bijuši vajadzīgi miljoniem gadu. Tos, kuri uzdrīkstas apšaubīt šo domāšanas veidu, uzskata par ļoti naiviem.

Mēs neiedziļināsimies saistošajā jautājumā, vai Bībeles sniegto radīšanas stāstu iespējams sekmīgi aizstāvēt pret populārajām evolūcijas teorijām. Ja to papēta pamatīgāk, tad izrādās, ka uz lielāko daļu evolucionistu uzdoto jautājumu kreacionismam ir ļoti spēcīgas atbildes, bet evolūcijas teorijai tā arī paliek daudzas vājas vietas.

Taču no tā vien, ka 1. Mozus grāmatu uzskatām par patiesu un vēsturisku, vēl nevaram secināt, ka Bībeles pirmās nodaļas sniedz pilnīgu visas mūsu pasaules un dažādo dzīvības formu izcelsmes zinātnisku izskaidrojumu. Toties šo zinātnisko datu vietā radīšanas stāsts koncentrējas ap domu, ka visa sākumā ir Dievs. Lai arī kādu radīšanas jomu mēs aplūkotu, tajā vienmēr ir Dievs. Viņš ir visa dzīvā un pastāvošā Pamatlicējs, bez kura būtu tikai haoss, sagadīšanās, bezjēdzība un tukšums. Par visu, kas saistīts ar kārtību, jēgu un mērķi, mēs esam parādā Dievam.

Radīšanas stāsts ievērojamu akcentu piešķir laikam. Radīšanas darba paveikšanai Dievs izvēlējās nedēļu. Nedēļa ir un paliek dīvaina un neizskaidrojama laika vienība. Diena, mēnesis un gads ir saistīti ar saules sistēmas darbību — tie paklausa lielajam Visuma pulkstenim. Nedēļa turpretī ir cita veida laika vienība. Mēs esam tā pieraduši laiku mērīt nedēļās, ka jau ir grūti apstāties un aizdomāties līdz tam, ka senās tautas par nedēļu nezināja neko. Nedēļas izmantošanu par laika vienību mēs neatrodam nevienā seno laiku civilizācijā, izņemot israēliešus.

Kā Israēls nonāca pie nedēļas?

Cik tālu pagātnē mums būtu jāmeklē pirmā nedēļa? Uz to atbildi sniedz radīšanas stāsts — nedēļu ir radījis Dievs. Ja Dievs nebūtu sakārtojis debesu ķermeņus, tad nebūtu atšķirības starp dienu un nakti un nebūtu ne mēneša, ne gada.

Tātad bez Dieva radošās darbības nebūtu arī nedēļas. Radot Dievs laiku sadalīja septiņu dienu vienībās, jeb precīzāk — šajās septiņu dienu vienībās ietilpa sešas parastas plus viena īpaša diena. Lai arī kādi mums joprojām būtu jautājumi par pasaules izcelsmi, nekādi nav iespējams paiet garām šai laika iedaļai — seši plus viens!

Radīšanas kulminācija

Visi mēģinājumi atrast sabata un nedēļas cikla izcelsmi ārpus Bībeles izrādījušies veltīgi. Tādā gadījumā, kas gan var būt vēl saprātīgāk, kā pieņemt to, ko mums saka Dieva Svēto Rakstu pirmās lappuses? Dievs radīja nedēļu. Viņš radīja arī sabatu.

Bet vai tomēr ir pareizi, ja sakām, ka Dievs radīja nedēļu? Par augiem, dzīvniekiem un cilvēku var teikt, ka tie ir radīti, bet vai to pašu vārdu var attiecināt arī uz dienu? 1. Mozus 2:2 uzsver, ka Dievs savus radīšanas darbus pabeidza septītajā dienā. Būtu nepareizi uzskatīt, ka radīšana būtu pilnīgi paveikta pirms pirmā sabata sākuma. Kad tika radītas debesis un zeme (līdz sestās dienas beigām) un iecelts sabats (septītā diena), Dievs bija tikai “pabeidzis” radīšanas darbus. “Atdusa” septītajā dienā nebija nekas negatīvs — tā bija vienkārši jebkādas darbības pārtraukšana. Tā nebija tikai atpūta pēc sešu iepriekšējo dienu smagā darba. Skaidrs, ka Dievam nav vajadzīga šāda atdusa, jo Viņš nekad nenogurst. (Jes. 40:28) Arī Ādamam un Ievai nebija vajadzīga diena fizisko spēku atjaunošanai. Viņu darbs vēl nebija sācies, un, kad sākās, tas vēl nebija saistīts ar grēka nepatīkamajām sekām. (1. Moz. 3:17–19) Septītās dienas atdusai bija pozitīva nozīme. Dieva radītajam tika pievienota vēl kāda, pavisam reāla sastāvdaļa. Bez sabata Dieva radītais nebūtu pilnīgs.

Radīšanas stāstā nav vārda sabats. Tas pirmo reizi parādās 2. Mozus grāmatas 16. nodaļā, notikumā ar “mannu”. Taču šķiet, ka darbības vārds, kas radīšanas stāstā tulkots kā atdusēties, un mūsu Bībelēs sastopamais lietvārds sabats ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes, kuras nozīme ir apstāties vai pārtraukt strādāšanu.

Pēc sešām dienām Dievs pārtrauca strādāšanu, lai Viņa radošais darbs septītajā dienā sasniegtu kulmināciju. Viņš atdusējās un līdz ar to deva piemēru cilvēkam, kurš bija “radīts pēc Dieva līdzības” un kuram tāpēc bija jāpieņem šis dzīves pamatritms — seši plus viens. Dievs svētīja septīto dienu. Viņš cilvēcei deva sabatu kā galveno laimes un labklājības pamatu. Viņš arī iesvētīja septīto dienu, nošķirdams to īpašam mērķim. Cilvēkam nav varas kādu dienu iesvētīt un nolikt to pāri citām. Laika nošķiršana augstākam mērķim ir Dieva privilēģija. Viņš ir atbildīgs par joprojām pastāvošo ritmu — septiņi plus viens. Iesvētīdams septīto dienu, Viņš tai piešķīra īpašu nozīmi, kādas nav nevienai citai dienai. Ja šajā dienā mēs darītu parastos ikdienas darbus, tad, lai arī cik labi un pareizi tie būtu, tie tomēr izpostītu Dieva sabata svēto raksturu. Cilvēks kļūst atbildīgs par to, vai tas savu dzīvi organizē pēc šī seši plus viens parauga un vai var teikt, ka viņš sabatu “tur” svētu. (2. Moz. 20:8; 5. Moz. 5:12)

Pārbaude

Kā jau iepriekš teikts, pēc radīšanas sabats nākamo reizi pieminēts 2. Mozus grāmatas 16. nodaļā. Apmēram sešas nedēļas pēc dramatiskās izkļūšanas no Ēģiptes Israēla tauta Mozus vadībā “nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu”. (1. pants) Bada draudi israēliešos izraisīja plašu neapmierinātību. Tālāk stāsts parāda, kā Dievs šo problēmu ir unikāli atrisinājis — Viņš no debesīm lika “nolīt maizei” (jeb “mannai”, kuras burtiskais tulkojums nozīmē “kas tas ir?”). Katru rītu ikviens varēja salasīt pietiekami daudz “mannas” visai dienai, bet sestajā dienā visi saņēma dubultporciju, lai ēdamā pietiktu sabatam, kad manna no debesīm nekrita.

Atkal sabats nonāk uzmanības centrā. Sestajā dienā, kad varēja savākt divreiz vairāk “mannas” nekā parasti, Mozus Israēla vadoņiem deva šādu paskaidrojumu: “Rīt ir sabats, sabats tam Kungam ir svēts.” (23. pants) Nākamajā dienā pamācība turpinājās: “Šodien ir sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit.” (25. pants)

Ne visi ņēma vērā to, ko Dievs ar Mozus starpniecību bija pasludinājis. Daži arī septītajā dienā, kā parasti, izgāja lasīt “mannu”, taču drīz vien pārliecinājās, ka tās nav. Viņi tika asi norāti: “Cik ilgi jūs liegsities turēt Manus norādījumus un Manu bauslību?” (28. pants) Iespējams, šī ir vissvarīgākā doma visā nodaļā. Pirms Sinaja kalnā tika doti baušļi, Dievs ļaudis vērtēja pēc saviem norādījumiem un sabata ignorēšanu pielīdzināja baušļu pārkāpšanai!

Sabats netika iecelts Sinaja tuksnesī. Ja tā būtu bijis, stāsts par “mannu” būtu uzrakstīts citādi. Sabats te ir pieminēts tā, it kā tautai par to jau būtu bijis zināms. Verdzības laikā Ēģiptē sabata ievērošanai tika piešķirta ļoti maza nozīme, bet tagad bija pienācis laiks no jauna pievērst uzmanību agrākajai dievišķajai pavēlei. 4. pantā teikts: “Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs Manas pavēles vai ne.” (Autora uzsvērums) 5. pantā paskaidrots, ka šī “pārbaudīšana” ir saistīta ar dubultporcijas savākšanu sestajā dienā un atdusu septītajā. Tātad — visa šī notikuma centrā bija uzticības pārbaudījums. Kādā no nākamajām nodaļām mēs redzēsim, ka arī citur Bībelē sabata jēdziens parādās kā uzticības pārbaudījums.

Dieva likuma centrs

“Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” (2. Moz. 20:8–11) To mēs lasām ceturtajā bauslī 2. Mozus grāmatā.

2. Mozus grāmatas 19. nodaļa mūs informē, kā Israēls nonāca pie Sinaja kalna un kā Dievs savu konstitūciju dramatiskā kārtā deva Israēlam, bet ar to — visai cilvēcei. Pēc četrdesmit gadiem, kad Israēls gatavojās ieiet “apsolītajā zemē”, Mozus sapulcināja tautu, lai vēlreiz pārrunātu desmit baušļus. 5. Mozus grāmatas 5. nodaļā Dekaloga teksts ir atkārtots.

Salīdzinot 2. Mozus grāmatas 20. nodaļu ar 5. Mozus grāmatas 5. nodaļu, mēs tūlīt pamanām vairākas atšķirības. Tas daļēji sakāms arī par ceturto bausli: “Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu, kā tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis! Sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt! Bet septītā diena ir tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, — ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu.” (5. Moz. 5:12–15) Protams, līdz ar to daudzi cilvēki uzdod jautājumu: “Vai ir iespējams kaut kādā veidā uzzināt precīzi, kādus vārdus Dievs uzrakstīja uz akmens galdiņiem? Vai tā ir 2. Mozus 20. nodaļas vai 5. Mozus 5. nodaļas versija?” Šo jautājumu ir vieglāk uzdot nekā uz to atbildēt!

Radīšanas un pestīšanas krustcelēs

Kā jau teikts, Vecās Derības pētnieku starpā ir notikuši daudzi strīdi par tās attīstības vēsturi. Plaši ir izplatīts uzskats, ka piecas Mozus grāmatas nav uzrakstījis Mozus pats, kā tas senāk tradicionāli tika pieņemts, bet to darījuši kādi nezināmi pētnieki vēlākā posmā, un ka šis darbs ir bijis pakļauts sarežģītam rediģēšanas procesam, līdz ticis visur pieņemts. Ir izteikti apgalvojumi, ka 2. Mozus grāmatas desmit baušļi esot radušies priesteru aprindās, bet 5. Mozus grāmatā dotā versija atspoguļojot pravietisko viedokli.

Šādus uzskatus pieņemt nekritiski būtu galīgi aplam. Ja jau tik viegli ir izdalīt dažādos avotus Vecās Derības pirmajā daļā, kā bieži tiek apgalvots, tad nav grūti pajautāt, kāpēc pētnieku

starpā ir tik daudz domstarpību par to, kur vieni avoti sākas un citi beidzas. Toties ir daži ļoti nopietni iemesli uzskatīt, ka šo piecu grāmatu autors ir Mozus. Taču tikpat iespējams, ka oriģināli vēlāk zināmā mērā ir tikuši rediģēti. Šis priekšstats nav pretrunā ar pārliecību, ka Bībele ir dievišķi inspirēta. Ja Vecajā Derībā atrodam divas kaut kādā ziņā atšķirīgas desmit baušļu versijas, mums nav jāpārskata savi uzskati par Rakstu inspirāciju. Nebūt ne. Mēs vienkārši varam ņemt vērā, ka vēlāk ir izdarītas nelielas izmaiņas. Kas mēs tādi esam, ka varam uzstādīt Dievam noteikumus, kā Viņam mums jāpasniedz savs vārds? Svarīgākas par nelielajām atšķirībām desmit baušļu divās versijās ir to lielās kopīgās pazīmes.

Var minēt līdzīgu piemēru. Jēzus vārdi, kad Viņš nodibināja Kunga Vakarēdienu, identiski nesakrīt četros evaņģēlijos un apustuļa Pāvila rak-stos. Acīmredzot nākamajām paaudzēm nebija obligāti jānodod precīzs burtiskais teksts. Uzsvēr-ta tika Kunga Vakarēdiena nozīme — pastāvīgs atgādinājums par Jēzus salīdzinošo upuri.

Vai tagad varam droši secināt, ka pats svarīgākais ir nevis desmit baušļu (konkrētāk — sabata baušļa) burtisks pārstāsts, bet gan, ka septītās dienas vēstij bija jāieņem centrālā vieta katra israēlieša dzīvē (un arī katra tā cilvēka dzīvē, kas šo vēsti dzirdēs no israēliešiem)? Vai būtu loģiski, ja mēs secinātu, ka sabata bauslis var tikt izteikts (vai pat tam jābūt izteiktam) attiecīgajam laikam un specifiskajiem apstākļiem atbilstošos vārdos?

Salīdzinot 2. Mozus 20:11 ar 5. Mozus 5:15, atrodam, ka visnozīmīgākā atšķirība ir sabata ievērošanas motivācijas atšķirība. 2. Mozus grāmatas 20. nodaļa atsaucas uz radīšanas laiku: Dievs pasauli ir radījis sešās dienās, bet atdusējies septītajā, kuru tad arī ir “svētījis” un “iesvētījis par svētu”. Tāpēc šī diena ir saņēmusi īpašu nozīmi, un cilvēcei tā būtu jāsvin. 5. Mozus grāmatas 5. nodaļā ir nedaudz atšķirīgs viedoklis: sabata privilēģijas jāļauj baudīt arī kalpiem. Kāpēc israēlieši tika aicināti uz šādi orientētu sabiedrisko izturēšanos? Tā bija daļa no Dieva izraudzītā ceļa. Viņš saviem ļaudīm jau bija devis atdusu, atbrīvodams tos no Ēģiptes verdzības.

Divi atšķirīgie motīvi viens otru brīnišķīgi papildina. Sabats iesākas paradīzē un ir pastāvīgs piemineklis Dieva pilnīgajam radīšanas darbam. Bez sabata cilvēks zaudētu pamatu savām attiecībām ar Dievu. Bet tas vēl nav viss. Sabats ne tikai atgādina par pirmo dievišķo darbu ienākšanu cilvēces vēsturē, bet arī to, kā vēstures gaitā Dievs cilvēci atbrīvo, cenšas to uzvest atpakaļ uz pareizā ceļa un dod cilvēkam iespēju sākt visu no jauna. Teoloģiski mēs to varētu izteikt šādi: no vienas puses, sabats ir radīšanas darba izveidots nolikums (2. Moz. 20), bet tajā pašā laikā tas ir iekļauts pestīšanas vēsturē. Jeb, vienkāršākiem vārdiem, sabatā radīšana unikāli apvienojas ar pestīšanu. Abas sabata baušļa versijas uzsver, ka sabats jātur “svēts”, tas ir, sabatam jāieņem īpaša vieta un visi ikdienas darbi tajā jāpārtrauc. Abas versijas sabatu izceļ arī kā ģimenes dienu. Sabats ir kaut kas tāds, kas jāpiedzīvo kopā ar citiem — ar ģimenes locekļiem, draugiem un pat ar tādiem, kas nav pieskaitāmi ģimenes lokam — ar svešiniekiem, kas atrodas mūsu vidū. (5. Moz. 5:14; 2. Moz. 20:10)

Zīme

2. Mozus grāmatā ir atrodami arī citi apgalvojumi par sabatu. 2. Mozus 23:12 vēlreiz uzsver sabata sabiedrisko pusi — Dieva nodomu arī citiem ļaut saņemt sabata labumu. 2. Mozus 34:21 uzsver, ka pat aramā un pļaujamā laikā sabatā darbs jānoliek sāņus. 2. Mozus 35:1,2 norāda, cik lielu nozīmi Dievs piešķir rūpīgai sabata ievērošanai: “Septītajā dienā jums jātur svēts svinīgas atdusas sabats tam Kungam (..).” (RSV) Taču visspēcīgākais apgalvojums par sabatu šajā grāmatā ir 2. Mozus 31:13: “Jums jātur Mani sabati, jo tā ir zīme starp Mani un jums caur visām jūsu paaudzēm, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, jūs daru svētus.” (RSV) Bet 17. pantā: “Starp Mani un Israēla bērniem lai tā ir mūžīga zīme.” Šīs rakstvietas liek saprast, ka sabats nav tikai likuma pants starp daudziem citiem noteikumiem. Tā ir zīme — skaidri redzama atšķirības zīme, kas liecina par piederību Dievam. Kā varavīksne debesīs bija Dieva dota mūžīga garantija, ka “ūdeņi nekad vairs nekļūs par grēku plūdiem, kas visu radību izdeldēs” (1. Moz. 9:15), tā arī sabats ir Dieva galvojums, ka Viņš savus ļaudis uz mūžīgiem laikiem ir savienojis ar sevi un Viņa pastāvīgais mērķis ir tos darīt “svētus”.

Pētnieki norāda uz ievērojamām paralēlēm starp Dieva derībām un dažādu senatnes tautu noslēgtajiem savstarpējiem līgumiem. Piemēram, tuvas paralēles saskatāmas starp noteikumiem hetu vadoņu līgumos, kurus tie noslēdza ar saviem vasaļiem, un desmit baušļiem. Šajos līgumos galveno vietu ieņem hetu vadoņa zīmogs — viņa varas un īpašuma tiesību simbols. Līdzīgi Dieva likumu centrā mēs atrodam sabatu kā Dieva, vienīgā debesu un zemes Radītāja, īpašuma tiesību un varas simbolu.

Praviešu nosodījumi

Sabats israēliešu sabiedrībā tika pieņemts kā pats par sevi saprotams, tāpēc nav brīnums, ka atlikušajā Vecās Derības daļā atrodam relatīvi maz rakstvietu par sabatu. Šķiet, 2. Ķēn. 4:23 norāda, ka devītajā gadsimtā pirms Kristus sabats ticis uzskatīts par vispiemērotāko dienu pārrunām ar pravieti. 2. Ķēn. 11:7 piemin regulāru sabata ievērošanu. Laiku grāmatu autors sabatu piemin vairākas reizes: 1. Laiku 9:32; 23:31; 2. Laiku 2:3; 31:3.

Kad Nehemija pēc trimdas atgriezās Jeruzā lemē ar nolūku atjaunot šo pilsētu, viņš konstatēja zināmu vienaldzību pret sabatu. Dieva svētajā dienā notika pat tirgošanās. Nehemija bija pārliecināts, ka daudzo Israēla ciešanu un nelaimju iemesls ir tautas nepaklausība dievišķajiem likumiem, tāpēc nolēma darīt visu iespējamo, lai veicinātu patiesu sabata ievērošanu. Nehemija rīkojās stingri un noteikti: “Un, kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā. (..) Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu.” (Neh. 13:19–22)

Arī citi pravieši ir uzstājušies pret septītās dienas sabata apgānīšanu. Astotajā gadsimtā pirms Kristus Amoss nosodīja tirgotājus, kuri, šķiet, sabatu uzlūkoja tikai no komerciālā viedokļa, un dusmojās par savu problēmu, ka tie šajā dienā nevar nopelnīt naudu. “Uzklausiet šo vēsti, jūs, kas nomācat mazturīgo un esat apņēmušies izdeldēt zemes mazos cilvēkus. Jūs, kas sakāt: “Kad tad nu jaunais mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis sabats, ka varam atvērt labības klētis?” ” (Am. 8:4,5)

Interesantā kontekstā sabatu piemin pravietis Hozeja. Viņš paziņo tautai, ka Dievs atcels visus svētkus un sabatus, ja ļaudis turpinās savu bezdievīgo dzīvesveidu. Sabats israēliešu dzīvē tiešām bija dziļi nostiprinājies. Viņi no tā neatteicās pat tad, kad nodevās visšausmīgākajai elku kalpībai. Tomēr no Hozejas vārdiem kļūst skaidrs, ka šāda sabata ievērošana ir drīzāk lāsts nekā svētība.

Pravietis Jeremija diezgan daudz raksta, kā īsti jāievēro sabats. (17:19–27) Viņš ļaudis pamāca šajā dienā nenest smagas nastas un nestrādāt. “Svētījiet svēto dienu, kā Es pavēlēju jūsu tēviem!” (22. pants) Tikko ļaudis būs gatavi ievērot sabatu kā Dieva pavēli, Viņš pilnībā sniegs tās svētības, ko bija apsolījis svētās dienas ievērotājiem (24.–26. pants), bet, ja tie atteiksies sabatu turēt svētu, tad neizbēgami nāks Viņa sodības (27. pants). No Jeremijas Raudu dziesmām (piemēram, 2:7) mēs uzzinām, ka šie brīdinājumi netika ņemti vērā, un tāpēc nāca sodības.

Jesajas grāmatā mēs redzam, ka tiek nosodīts israēliešu dievkalpojumu noturēšanas un sabata ievērošanas veids. (1:13) Bet, mums par prieku, šī pravieša rakstos varam atrast arī patīkamākas domas. Jes. 56:1–8 runā par “Maniem sabatiem” (RSV), kuri jātur svēti. “Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, kas pie tā turas, kas ietur sabatu un to nepārkāpj un kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba!” (2. pants) Šī rakstvieta vēlreiz piemin sabatu, uzsvērdama, cik svarīgi to ievērot ir cittautiešiem. (6. pants)

Jes. 58:13,14 teikti šādi majestātiski vārdi par sabatu: “Kad tu atturi savu kāju no sabata pār kāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute to tā noteikusi.”

Šeit sabats ir attēlots kā sevišķa diena. Skaidri redzams, ka daži darbi sabatam neder, bet citi der. Taču tas sabatu nepārvērš par nastu. Tieši pretēji — sabats var kļūt par “prieku”. Pareiza sabata svinēšana un labas attiecības ar Kungu ir vienas medaļas divas puses. Tāpēc tie, kam bija šīs labās attiecības un kas svinēja sabatu, varēja saņemt sabata ievērotājiem apsolītās svētības.

Jesajas grāmatas pēdējās nodaļas apraksta nākotni, kāda tā būs, ja Dieva tauta dzīvē sekos savam cēlajam aicinājumam. Tas atnesīs “jaunas debesis un jaunu zemi”. Vēsture mums ziņo, ka tik tālu Dieva plāns nekad vēl nav ticis piepildīts. Jesajas pravietojumu piepildījums ir vēl tikai gaidāms; šis piepildījums būs pat vēl brīnišķīgāks nekā pravietis spēja iedomāties. Interesanti, ka sabatam šajā nākotnes atklāsmē ir atvēlēta galvenā vieta. Pravieša acīm tika sniegta iespēja redzēt, kā jaunajā, pilnīgajā pasaulē joprojām pastāv sabats. Lai arī kas mainītos, sabats paliks. “ “Un tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā Mana vaiga priekšā Dievu pielūgt,” saka tas Kungs.” (Jes. 66:23)

Arī pravietis Ecehiēls dažas reizes pievērš uzmanību sabatam. Viņš sakopo visus savus spēkus un cenšas šo jautājumu noskaidrot: “Svētījiet Manus sabatus!” (20:20; 44:24 — RSV) Saskaņā ar šī pravieša domām, sabata apgānīšana ir bijis skaidrs pierādījums, ka Israēls atstājis dzīvo Dievu. Turpretī sabata svinēšana bija “zīme”, ka Dieva un Viņa tautas derības attiecības nav sabojātas.

Ecehiēla vārdi ir interesi piesaistoša atbalss 2. Mozus grāmatas 31. nodaļai, kurā pirmo reizi parādās doma par sabatu kā “zīmi”. Ecehiēls vēlreiz uzsver šo sabata jēdziena svarīgo aspektu: “Vēl jo vairāk — Es tiem devu savus sabatus kā zīmi starp Mani un viņiem, lai tie zinātu, ka Es, tas Kungs, viņus daru svētus. (..) Svētījiet Manus sabatus, lai tie būtu par zīmi starp Mani un jums, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.” (Ec. 20:12,20 — RSV)

Šie Jesajas un Ecehiēla grāmatu pierādījumi par sabata pastāvību un nemainību ir labs noslēgums mūsu pārrunai par sabatu Vecās Derības laikos. Līdz ar to Veco Derību mēs neatstāsim ar domu, ka sabats ir kaut kas īslaicīgs vai tāds, kas attiecas tikai uz vienu tautību. Tieši pretēji — tagad varēsim būt stingri pārliecināti, ka sabatu Dievs ir iecēlis visai cilvēcei kā vispārēju un mūžīgu. Šī pārliecība nostiprināsies, kad vēlāk pievērsīsimies Jaunajai Derībai.