4. nodaļa
Vecās Derības Daniēla grāmata un Bībeles pēdējā grāmata — Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse — ir cieši saistītas. Pravietis Daniēls saviem lasītājiem sniedz pravietisku pārskatu par vairāk nekā divdesmit pieciem gadsimtiem. Arī Atklāsmes grāmatas autors Jānis savu auditoriju izved cauri garam gadsimtu ceļojumam uz nākotni. Par šīm divām Bībeles grāmatām ir bijuši karsti strīdi. Mūsu apskata ietvaros nav iespējams analizēt un salīdzināt dažādu pravietojumu interpretācijas “skolu” viedokļus. Mēs izsekosim “vēstures skolas” domu gājienam, kuram ir bijuši piekritēji vairāku gadsimtu gaitā. Pēc šīs “skolas” izpratnes gan Daniēla, gan Atklāsmes grāmata ietver svarīgākos virzienus laicīgajā un draudzes vēsturē, sākot no šo grāmatu sarakstīšanas brīža un beidzot ar laika beigām. Šāda pieeja tikko minētajiem lielajiem pravietojumu rakstiem stipri padziļina izpratni par dienu, kuru radījis Dievs.
Skats uz divdesmit pieciem gadsimtiem no putna lidojuma
Katrs, kas lasījis Daniēla grāmatu, zina, ka tā stāsta par vairākām dramatiskām vīzijām. Pirmā no tām aprakstīta grāmatas 2. nodaļā, par ķēniņu Nebukadnēcaru, šo spēcīgo Jaunbabilonijas impērijas monarhu. Viņš sapnī redzēja statuju, kas bija salikta no dažādiem metāliem un kuru beidzot satrieca milzīgs, no kalna ripojošs akmens. Akmens kļuva arvien lielāks, līdz izskatījās tik liels kā pati zeme. Jauneklis Daniēls, jūdu trimdinieks, kas kalpoja Babilonijas galmā, pārdabiskā veidā saņēma ieskatu šī dīvainā un satraucošā sapņa nozīmē. Ar vārdiem: “Tu, ak ķēniņ, (..) esi tā zelta galva” (37., 38. pants) pravietis paskaidroja, ka statujas zelta galva simbolizē Jaunbabilonijas impēriju. “Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo.” (39.pants) Ar to Daniēls paziņoja, ka impēriju, kuras galva tobrīd bija Nebukadnēcars, aizstās mēdiešu un persiešu impērija. Tai savukārt būs jāpiekāpjas citas impērijas — Maķedonijas grieķu impērijas priekšā (tā ir “trešā valsts no vara, tā valdīs pār visu zemi” — 39. pants).
Tad uz skatuves nāks ceturtā vara (jeb “valsts”), “cieta kā dzelzs”, savā priekšā visu satriekdama un sagraudama (40. pants). Nav vajadzīga liela iztēle, lai noprastu, ka tā ir Romas impērija, kura nāca Aleksandra Lielā izveidotās impērijas vietā.
Bet kāda vara tad nomainīja Romas impēriju? Pat tie, kam ir visai elementāras zināšanas pasaules vēsturē, zina, ka Romas impērija pamazām nogrima aizmirstībā un tās vietā izveidojās vairākas mazas politiskas vienības; tie arī zina, ka pēc Romas sairuma pasaule vairs nekad nav redzējusi tik lielu, spēcīgu un nedalītu politisku veidojumu. Nebukadnēcaram tika rādīts vēl kas: “Bet ka tu redzēji kāju pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas dod aizrādījumu, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. (..) Abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā, kā dzelzs nesavienojas ar mālu.” (Dan. 2:42,43)
Tagad tas viss jau ir pieskaitāms seno laiku vēsturei. Viss ir piepildījies burtiski, tieši tā, kā bija paredzēts pirms divdesmit pieciem gadsimtiem. Taču šīs vīzijas lielais fināls vēl nav bijis. Ieklausieties Daniēla skaidrojumā: “Bet šo ķēniņu laikā Debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi, un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Dan. 2:44)
Sapnis par četriem briesmoņiem
Daniēla grāmatas 7. nodaļā ir aprakstīts kāds cits sapnis. Šoreiz sapņoja Daniēls pats. Tagad viņš vairs neredzēja milzīgu metāla statuju, bet gan mutuļojošu jūru, no kuras iznira četri šausmīgi nezvēri. Tur bija kāds lauvai līdzīgs zvērs ar ērgļa spārniem, kāds rijīgs lācis ar trim ribām mutē, četrgalvains leopards ar četriem spārniem un beidzot arī “briesmīgais un bīstamais” ceturtais zvērs, kurš tā arī netika nosaukts vārdā, taču bija “ārkārtīgi stiprs”. (7. pants) Nav brīnums, ka, šādu tēlu redzēdams, Daniēls bija galīgi apjucis: “Es, Daniēls, redzētā dēļ jutos savā garā stipri uztraukts esam, un skatītās parādības iedvesa man bailes.” (Dan. 7:15)
Dabiski, Daniēls gribēja zināt šo dīvaino radījumu nozīmi. Tad sekoja dievišķs izskaidrojums: “Četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes.” To izlasot, mums tūlīt rodas doma, vai tikai septītā nodaļa nav paralēla otrajai nodaļai, un vai četras lielās varas, kuras otrajā nodaļā simbolizē zelts, sudrabs, varš un dzelzs, nav tas pats, kas četri ķēniņi, kurus šeit savukārt simbolizē lauva, lācis, leopards un kāds vārdā nenosaukts briesmonis. Ja rūpīgāk izpētām šo pieņēmumu, tad konstatējam, ka visas detaļas ievērojami labi sakrīt un apstiprinās arī vēlāk, kad tiek aplūkota astotā nodaļa.
Arī tur ir tik daudz paralēļu gan ar 2., gan 7. nodaļu, ka 8. nodaļu tāpat varam droši uzskatīt par putna lidojuma skatījumu uz pagātnes svarīgākajām impērijām. Šķiet, visspēcīgākais apstiprinājums atrodas 20. un 21. pantā — tieši un atklāti, nelietojot nekādus simbolus, vārdā tiek nosaukti mēdieši, persieši un grieķi. Kad ir runa par grieķiem, īpaši tiek pieminēts “liels rags”, kurā viegli varam atpazīt Aleksandru Lielo. Tālākā vēsture apstiprina grieķu impērijas sadalīšanos četrās “valstīs”. Četri ģenerāļi, kuri pēc Aleksandra nāves impēriju sadalīja savā starpā, burtiski piepildīja pravietojumu. Tā kā esam pārliecinājušies, ka šīs nodaļas — 2., 7. un 8. — apvelk pasaules vēstures kontūras, tad rodas vēlēšanās nedaudz ciešāk ielūkoties dažās 7. nodaļas detaļās, kurās tiekam iepazīstināti ar vēl kādu varu, ko zināmā mērā var uzskatīt par Romas impērijas pēcteci.
Pret Visaugsto
7. nodaļas ceturtais zvērs “aprija un iznīcināja visu, un, kas atlika, to tas samina ar kājām”. (7:7) Kā jau redzējām, tas simbolizēja Romas impēriju. Bet kā lai izskaidrojam šī zvēra “desmit ragus”? Un ko lai sakām par tālāko norisi? Tā aprakstīta 8. pantā: “Es aplūkoju visai uzmanīgi šos ragus un redzēju, ka to starpā parādījās vēl viens mazs rags, un trīs no tā agrākiem ragiem tika izlauzti. Un redzi, šim ragam bija acis kā cilvēka acis un mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas.”
Šķiet, loģiski būtu šos “desmit ragus” uz vārdā nenosauktā zvēra galvas saprast kā varas, kuras vēlāk izveidojās bijušās Romas impērijas pārvaldītajā teritorijā. Tie varētu būt bijuši franki, sakši, lombardi, heruļi, vandāļi, austrumgoti u.c. Ja šis pieņēmums ir pareizs, tad atliek atrisināt mīklu, kas īsti ir trīs “izlauztās” varas, un jāatrod “mazais rags” — vara, kas stājās šo trīs varu vietā. Vai kaut kādu skaidrību mums nevarētu sniegt “mazā raga” tālākais apraksts? Šai varai bija “acis” un “mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas”. (Skat. 20. pantu: “viņš metīs izaicinājumu Visaugstajam” — RSV.) Taču te ir vēl kas. Mazais rags “karoja ar svētajiem” (21. pants), tas “uzstāsies ar skaļām runām pret Visaugsto, (..) centīsies grozīt svētku laikus un bauslību” (25. pants). “Mazais rags” pastāvēs laikā, kas Bībeles valodā tiek raksturots kā “laiks, divi laiki un puslaiks” (RSV). Pilnīgi uzvarēts tas tiks tad, kad “nodos varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visaugstā svēto tautai” (27. pants) — šis brīdis vēl ir nākotnē. Vērtējums, ka šis rags būs “citāds nekā agrākie” (24. pants), šķiet pareizs.
Vai varam atrast tādu varu, kas iznīcinājusi trīs ķēniņus, kuri pārvaldīja daļu agrākās Romas impērijas teritorijas; varu, kas ir pilnīgi citāda nekā iepriekšējās; varu, kura zaimoja Visaugsto un vajāja Dieva ļaudis? Vai ir tāda vara, kas 1260 gadus bijusi pārāka par citām? (Skat. piezīmi nodaļas beigās) Tai jābūt varai, kura pastāv vēl šodien, jo tā pazudīs tikai Dieva mūžīgās valstības nodibināšanas brīdī. Šī apraksta visām detaļām atbilst tikai viena vara — Romas katoļu baznīca. Laikā, kad pieaug dažādu kristīgo konfesiju ticīgo savstarpējā sapratne, šāds apgalvojums ir kā ekumēnijas simfonijas nepareiza nots. Šāda Daniēla pravietojumu interpretācija tiešām ir saistīta ar ārkārtēji negatīvu attieksmi pret patlaban lielāko kristiešu draudzi, draudzi, kuras rindās daudzu gadsimtu gaitā patiesi ir bijuši lieli cilvēki, kas parādījuši dedzīgas dievbijības un varonīgas palīdzības piemērus. Protams, šeit nav izteikts spriedums atsevišķiem katoļiem — kā gan varētu notiesāt tik daudz izcilu visu laiku svēto? Tomēr rakstvieta uzsver, ka šī organizācija kā varas struktūra (un tāda tā ir bijusi un ir arī tagad) Dieva tiesā saņem spriedumu.
Pret Dieva likumu
Romas katolicisma vara nostiprinājās tajā laikā, kad tai izdevās pieveikt trīs svarīgas varas Eiropā: heruļus (493. g.), vandāļus (534. g.) un austrumgotus (538. g.). Pāvesta varas ietekme uz politiku pieauga tiktāl, ka ķēniņi un imperatori uzdrīkstējās darīt tikai to, ko diktēja pāvests. Bez šaubām, tam vislabākais piemērs ir un paliek vācu imperatora Indriķa IV svētceļojums. Saņēmis pāvesta lāstu, šis valdnieks ziemas salā uz ceļiem lūdza piedošanu pāvestam Gregoram VII. Vēlāk pāvesta vara pakāpeniski samazinājās, bet Napoleona laikā tā gandrīz pilnīgi tika iznīcināta, jeb precīzāk, 1798. gadā, 1260 gadus pēc uzvaras pār austrumgotiem, pāvestu saņēma gūstā franču ģenerālis Bertjē!
Vai pāvesta Romu var apsūdzēt “skaļās runās” pret Visaugsto? Ja ņemam vērā faktu, ka pāvests sevi uzskata par Dieva vietnieku virs zemes, mēs nepārspīlēsim, ja teiksim, ka viņš “sevi ir nostādījis pārāk augstu”. (8:25 — RSV) Tiešām, piektajā Laterāna koncilā (1512. gadā) pāvests sevi nosauca par “dievu virs zemes”. Pēc Bībeles kritērijiem tas jau pilnā mērā uzskatāms par zaimošanu!
Vai būs pareizi, ja teiksim, ka pāvestība vajāja “Visaugstā svētos”? Vēsture sniedz nepārprotamu atbildi. Tā stāsta par krusta kariem pret albiģiešiem un neatlaidīgajām pūlēm iznīcināt valdiešus, arī par cietsirdīgajiem kariem pret bohēmiešiem un nežēlīgo izrēķināšanos ar tādiem cilvēkiem kā Huss un Hieronīms. Tā stāsta par atbaidošajiem inkvizīcijas paņēmieniem, par briesmīgo Sv. Bērtuļa nakti un hugenotu slepkavībām.
Un, visbeidzot, vai patiess būs apgalvojums, ka Romas katoļu baznīcai, kā “mazajam ragam”, ir bijis nodoms “mainīt svētku laikus un bauslību”? Pat jau Vecās Derības laikā reliģisku svētku dienu mainīšana tika uzskatīta par sacelšanos pret Dievu. (Skat. 1. Ķēn. 12:32,33) “Mazais rags” sekoja šai nožēlojamai tradīcijai! Atpūtas un pielūgsmes dienas pārcelšanu no septītās dienas sabata uz svētdienu (nedēļas pirmo dienu) Trentas koncils īpaši izcēla kā pierādījumu, ka baznīcas tradīcija ir svarīgāka par Bībeles autoritāti. Daudzās oficiālās katoļu publikācijās atkal un atkal tiek atkārtots: Katoļu baznīca sabata dievkalpošanu ir aizstājusi ar svētdienas dievkalpošanu.
Vai tiešām šī “svētku laiku un bauslības izmaiņa” ir pietiekami svarīga, lai to pieminētu pravietojumā? Neapšaubāmi! Kā jau pārliecinājāmies, ceturtais bauslis ir īpašs. Tas norāda uz Dieva, cilvēces Radītāja un Pestītāja tiesībām uz absolūtu varu. Tāpēc šī baušļa sagrozījumi nav nekas cits kā Dieva autoritātes augstprātīga atmešana. Tas skaidri liecina par sacelšanos pret Viņa cēlo likumu. Mēģinājums izmainīt “svētku laikus un bauslību” ir daļa no tīšā plāna, kura mērķis ir Dieva un cilvēka derības “zīmes” aizstāšana ar cilvēku izveidota līguma “zīmi”. Vai ir iespējams iedomāties vēl lielāku sacelšanos kā dievišķās autoritātes pakļaušanu cilvēciskām baznīcas tradīcijām? Kāda var būt atšķirība, vai mēs pielūdzam vienā noteiktā dienā vai citā? Mēs taču no katrām septiņām dienām vienu svētījam Dievam! Vai Dievs tiešām būs tik sīkumains, ka strīdēsies ar tiem, kas atraduši, ka ērtāk ir dusas dienu pārcelt par nieka divdesmit četrām stundām uz priekšu?
Šādus un līdzīgus argumentus daudzi izvirza, lai attaisnotu savu svētdienas dievkalpojumu. Uz šādām vājām atrunām Daniēla pravietojums 7. nodaļā dod noteiktu atbildi: tā tiek apdraudēta Dieva autoritāte. Dievs vēlas, lai Viņam paklausītu. Šo jautājumu Kungs uztver kā mēģinājumu “pielabot” Viņa svēto, nemainīgo un pilnīgo likumu. Ar sava pārstāvja Daniēla starpniecību Viņš sūtīja brīdinājumu, ka šādas lietas notiks. Taču varai, kura būs pietiekami nekaunīga, lai šo pravietojumu piepildītu, tas būs liktenīgi. “Tam atņems varu, lai tai darītu galu un to iznīcinātu.” (26. pants)
Kad Daniēls aptvēra vēsts būtību, šīs domas viņu “ļoti satrauca”. (7:28) Iespējams, ar to arī mūsdienu lasītājam ir ieteikts pievērst pravietojumam tikpat lielu uzmanību un “paturēt [to] savā sirdī”.
Iezīmētie ļaudis
Jāņa Atklāsmes grāmata simboliski attēlo nenoliedzami to pašu varu, kas Daniēla grāmatas 7. nodaļā parādās kā “mazais rags”. Tas ir kāds “no jūras” izkāpis zvērs (Atkl. 13:1–10), briesmonis ar septiņām galvām un desmit ragiem. Šim zvēram piemīt kaut kas gan no lauvas, gan no lāča, gan leoparda, un tam ir liela autoritāte: “Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu. (..) “Kas līdzinās zvēram un kas var ar to karot?” ” (3., 4. pants) Daļa no šī apraksta gandrīz burtiski sakrīt ar “mazā raga” aprakstu Daniēla grāmatas 7. nodaļā: “Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai. (..) Tam tika dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt.” (6., 7. pants) Pat laiks, kas pieminēts Daniēla grāmatas 7. nodaļā, paziņots arī Atklāsmes grāmatas 13. nodaļā: “Tam tika dota (..) vara to darīt četrdesmit divus mēnešus ilgi.” (5. pants) Četrdesmit divi mēneši ir tas pats “laiks, laiki un puslaiks” — simboliski attēlotie 1260 burtiskie gadi. (Skat. piezīmi nodaļas beigās)
Ja esam pareizi sapratuši, ka Daniēla grāmatas 7. nodaļa runā par pāvestības tumšo lomu pagātnē un arī tagad, tad jāpiekrīt, ka arī Atkl. 13:1–10 apraksta šo pašu varu. Mēs varētu vēl daudz sīkāk aplūkot “zvēru” un tā sabiedrotos, taču sevišķi interesants šķiet Atkl. 13:16,17 rakstītais: “Un tas panāca to, ka visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes — zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa.” Kas tad šī ir par zīmi, kas dota visiem uzticīgajiem “zvēra” atbalstītājiem?
Uzvarētāji
No Atklāsmes grāmatas izriet, ka cilvēci var sadalīt divās pamatkategorijās. Laika beigām tuvojoties, šis sadalījums kļūs arvien skaidrāks. Vienā pusē paliek “zvēram” uzticīgie, bet otrā — tie, kas viņu “uzvarējuši ar tā Jēra asinīm”. (12:11) Šo zemes iedzīvotāju sašķelšanos divās grupās ataino vairāki simboli. Visi, kas sacēlušies pret Dievu, attēloti ar “pūķi” (Atkl. 12:13–17), “lielo netikli” un viņas amorālajām meitām (Atkl. 17), un ar “lielo Bābeli” (Atkl. 17 un 18).
Katrs no šiem aprakstiem ar kādu detaļu papildina “zvēra” un viņa sacelšanās vispārējo ainu. Tie, kas, par spīti visām likstām, paliek uzticīgi Dievam, simbolizēti ar šķīstu sievieti (Atkl. 12:15 — pretēji “netiklei”), attēloti kā “svētie”, kas pastāv savā uzticībā Dievam, un kā “pārējie viņas [sievas] cilts locekļi” (Atkl. 12:17).
Kāda beigu laikā būs visnozīmīgākā atšķirība starp šīm divām Atklāsmes grāmatā atainotajām cilvēku kategorijām? Pēc kādas pazīmes varēs noteikt, pie kuras grupas cilvēki pieder? Vai šī pazīme būs atšķirība uzskatos par kādu no klasiskajām kristietības mācībām? Vai varbūt domas dalīsies draudzes organizācijas jautājumā?
Nē, tam būs tiešs sakars ar kaut ko pavisam skaidri redzamu ikdienas dzīvē. “Zvēra” sekotājiem būs “zīme” uz pieres (cilvēka intelekta simbols) un uz rokas (cilvēka rīcības simbols). Galu galā viņi tiks iznīcināti uz visiem laikiem: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets viņa bardzības kausā.” (Atkl. 14:9,10)
Kā Dievam uzticīgie atšķirsies no “zvēra” piekritējiem? Tie, kas uzvarēs zvēru, ieies Dieva sagatavotajā mūžīgajā svētlaimē. Viņi stāvēs “pie kristāla jūras”. (15:2) Kā viņi tur nokļūs? Kamēr zvēra sekotāji turpinās savu sacelšanos pret Dievu, “svētie” pastāvēs, ievērojot Dieva baušļus un saglabājot patieso Jēzus ticību. (14:12 — RSV)
Šī ir pravietiskās panorāmas kulminācija. Vara, kas uzdrīkstējās mainīt “svētku laikus un bauslību” un galīgi savu nelokāmību apstiprināja ar “zīmi”, kas liecina par sacelšanos pret Dieva autoritāti, neizbēgs no tiesas sprieduma. Bet “pārējie”, kaut arī to ir mazākums, līksmosies par “pestīšanu un mūsu Dieva spēku un valstību, un Viņa Kristus varu”. (12:10) Pūķis “pārējiem viņas [sievas] cilts locekļiem” gan sagādās nepatikšanas, taču tiem, “kas turēs Dieva baušļus un apliecinās Jēzu” (12:17), ir nodrošināta pilnīga uzvara.
Pēdējais strīda jautājums
Tālākais secinājums ir neizbēgams. Dieva morāles likumiem būs vitāli svarīga loma dramatiskajos notikumos, ar kuriem noslēgsies lielā cīņa starp tiem, kas būs palikuši uzticīgi Radītājam, un tiem, kas nostājušies lielā dumpinieka sātana pusē. Vienā pusē mēs redzam tīšu Dieva likumu sagrozīšanu, bet otrā — izaicinājumu vairākumam, nelokāmu uzticību visiem Dieva baušļiem.
Vai būs kāds īpašs bauslis ar noteicošu lomu? Vai ir iespējams precīzāk noteikt “zvēra zīmi”, kas tiks dota nepaklausīgajām ļaužu masām, un “Dieva zīmogu” (7:2; 9:4), ar kuru tiks iezīmēts uzticīgais mazākums? Vai varam apgalvot, ka Bībele norāda uz kādu noteiktu bausli kā “zīmi”?
Atbilde uz šo jautājumu mums jau ir zināma. Pirms tūkstošiem gadu Dievs teica Mozum: “Tāpēc Israēla ļaudīm jātur sabats, ievērojot sabatu cauri visām viņu paaudzēm kā pastāvīgu derības zīmi”. (2. Moz. 31:16 — RSV, autora uzsvērums) “Jums jātur Mani sabati, jo tā ir zīme starp Mani un jums cauri visām jūsu paaudzēm, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, jūs daru svētus.” (2. Moz. 31:13) Tikpat skaidra bija arī Ecehiēla vēsts: “Vēl jo vairāk — Es tiem devu savus sabatus kā zīmi starp Mani un viņiem, lai tie zinātu, ka Es, tas Kungs, viņus daru svētus.” (Ec. 20:12)
Kad Jānis Patmas salā pārdomāja atklāsmi un centās redzēto uzrakstīt, viņu spēcīgi iespaidoja Vecās Derības praviešu, īpaši Ecehiēla, simboliskā valoda. Tāpēc nav šaubu, ka Jānis, tāpat kā Ecehiēls, sabatā saskatīja godības pilnu Dieva ļaužu atšķirības zīmi. Loģiski, ka, pretēji tam, svētdienas svētīšana kļūst par redzamu pakļaušanās zīmi dumpīgajai varai, kura bija nodomājusi mainīt “svētku laikus un bauslību”. (Dan. 7:25)
Neliels brīdinājums. Kaut arī frāzes “Dieva zīmogs” un “zvēra zīme” Atklāsmes grāmatā ir skaidri uzrakstītas, tomēr smalkjūtīgs kristietis tās lietos uzmanīgi. Tāds cilvēks, kas kuram katram piedēvē “zvēra zīmi”, rīkojas pretēji Bībelei un Jēzus garam, jo izturas neiecietīgi pret citiem. Tāds cilvēks pats nav piedzīvojis jaunpiedzimšanu un tāpēc kādu dienu var atrasties starp tiem, kas nes zvēra zīmi!
Atklāsmes grāmata turklāt skaidri parāda, ka pagaidām vēl nevienam nav ne “Dieva zīmoga”, ne “zvēra zīmes”. Lielā beigu laika sadalīšanās divās grupās, no kurām vienai uzspiests Dieva zīmogs, bet otrai — zvēra zīme, vēl ir tikai nākamībā. Tai šis notikums piederēs tik ilgi, kamēr sabata un svētdienas jautājums nekļūs par vissvarīgāko strīda objektu, kā to paredz pravietiskā vēsts. Šobrīd ir grūti iedomāties, kā jautājumam par dusas dienu reiz nākotnē varētu būt tik svarīga loma. Taču vēsturē ir daudz pēkšņu un negaidītu pavērsienu. Šķietami nenozīmīgām lietām pēkšņi var izrādīties izšķiroša loma, kas var izraisīt domstarpības vēl nepiedzīvotos apmēros.
Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumi apstiprina, ka sabats nav tikai vēsturiska Vecās Derības laika tradīcija. Tas nav jūdu ieradums, kuru joprojām ievēro daži kristieši. Sabats ir un paliek dievišķi izraudzīta derības zīme starp Dievu un tiem, kas viņam kalpo.
Pienāks laiks, kad visi cilvēki būs izlēmuši nostāties vai nu par, vai pret Dievu. Tie, kas būs izdarījuši pareizo izvēli, vēlēsies būt noturīgi un Dieva autoritāti atzīs visās lietās. Viņu dzīve atklās Dieva mīlestību, mieru un prieku. Viņi izcelsies kā pašaizliedzīgi kalpi saviem līdzcilvēkiem, īpaši slimajiem, ievainotajiem un trūcīgajiem. Viņi tiks glābti Dieva žēlastībā un ticībā Kristus taisnībai. Tā kā savas dzīves tie būs nodevuši Golgātas Kristum, tad vēlēsies Viņam kalpot katrā dzīves jomā. Visās lietās tie vēlēsies paklausīt Kristus baušļiem un Viņa piemēram. No Atklāsmes grāmatas redzams, ka šīs uzticēšanās simbols būs tas, ka viņi ievēros svētu septītās dienas sabatu. Daudzi no tiem, kas šajā dienā, kuru radījis Dievs, vēl nesaskata svarīgu un būtisku lietu, to saskatīs kulminācijas brīdī un izvēlēsies visur sekot Dievam.
Piezīme: Laika pravietojumu interpretācijā svarīgs ir tā sauktais “dienas-gada princips”: viena pravietiskā diena nozīmē vienu īstu gadu. Pirms ieiešanas Kanaānā israēlieši uz turieni nosūtīja divpadsmit izlūkus. Tie atgriezās pēc četrdesmit dienām. Kad ebreji dzirdēja viņu ziņojumu, tiem pietrūka drosmes ieņemt Apsolīto zemi. Tādēļ Dievs tos sodīja: “Pēc četrdesmit dienu skaita, — tik ilgi jūs izlūkojāt zemi, — ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus.” (4. Moz. 14:34) Arī pravietis Ecehiēls dod mājienu par šādu pravietiskā laika rēķinu. Jūdas valstij četrdesmit gadus bija jācieš savu grēku dēļ. Tad Kungs teica Ecehiēlam: “Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem, un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru gadu es tev uzlieku vienu dienu.” (Ec. 4:6) Šo “dienas-gada principu” var izmantot, rēķinot “divi tūkstoši trīs simts vakarus un rītus” (Dan. 8:14), “trīs ar pus dienas” (Atkl. 11:9), kā arī 1260 dienu periodu, kas tiek saukts arī par “laiku, laikiem un puslaiku” (Dan. 7:25 — RSV) un “četrdesmit diviem mēnešiem” (Atkl. 11:2; 13:5) utt.
