2. nodaļa
Vairums kristiešu uzskata, ka jautājums par sabatu ir pārbaudīts un vienkāršs — tas ir bijis spēkā tikai jūdu tautā, bet Kristus ir atcēlis jebkuru likumu par sabatu, tāpēc septītā diena vairs nav jāsvētī. Tomēr, ja rūpīgāk papētām, daudzi pieņēmumi vairs nešķiet paši par sevi saprotami, kā tas ir pirmajā mirklī. Par to varam pārliecināties, aplūkojot Jaunās Derības paziņojumus par sabatu, it īpaši analizējot Kristus attieksmi pret sabata dievkalpojumu.
Taču, pirms to darām, uzcelsim tiltu starp Veco Derību un Jēzus dienām.
Bauslība uz pjedestāla
Labi pazīstams vēstures fakts ir Israēla sašķelšanās desmitajā gadsimtā pirms Kristus. Izveidojās divas karaļvalstis — ziemeļu karaļvalsts (desmit ciltis) un dienvidu — Jūdas karaļvalsts (divas ciltis). Ziemeļu karaliste pārstāja eksistēt 721. gadā pirms Kr., kad to iekaroja Asīrija. Daļa iedzīvotāju tika aizvesti trimdā. Jūdas karaliste kā neatkarīga valsts pastāvēja nedaudz ilgāk. Beidzot, sestajā gadsimtā pirms Kristus, to iekaroja babilonieši. Daudzkārtēju deportāciju gaitā zināma daļa Jūdas valsts elites, tāpat kā vienkāršie pilsoņi, tika aizvesta uz Babiloniju. Trimdā viņi palika septiņdesmit gadus. Šī laikposma beigās daļai jūdu (jeb jūdiešu) tika atļauts atgriezties Palestīnā. Vēlāk tiem sekoja lielākas tautiešu grupas. Galvenokārt pateicoties tādiem vadītājiem kā Ezra un Nehemija, tika atjaunota Jeruzāleme. Līdz ar to tika atjaunots arī templis. Taču jūdu reliģijā templis un rituāli nekad vairs neieņēma to goda vietu, kāda tiem bija pirms trimdas. Lieki būtu skaidrot, ka tas vēl vairāk attiecināms uz jūdiem, kas nolēma neatgriezties no trimdas dzimtenē. Tie, kas labāk palika Babilonijā vai Persijā, iekārtoja sev un savām ģimenēm jaunu dzīvi, bet templim un kalpošanai tālajā Jeruzālemē vairs nepiešķīra lielu nozīmi.
Tagad jūdi savu identitāti ieguva no tempļa, bet vēl vairāk no bauslības. Arvien svarīgāki jūdiem kļuva sabats, apgraizīšana, lielie svētki un visu veidu šķīstīšanas rituāli. Jūdu dzīve koncentrējās ap Toru (ebr. val. likums jeb bauslība — tulk.). Šajā norisē vissvarīgākais faktors bija sinagoga, kura, iespējams, tika ieviesta ap 200. gadu pirms Kr.
Tā kā bauslība nesniedz burtiskas pamācības visās iedomājamās situācijās, vadītāji arvien vairāk izjuta vajadzību to papildināt tā, lai varētu izmantot jebkurā iespējamā ikdienas dzīves jomā un situācijā. Tas izskaidro apjomīgo mutvārdu tradīciju rašanos laikposmā starp Veco un Jauno Derību. Vēlāk šīs tradīcijas tika pierakstītas. Rakstītā forma kļuva pazīstama ar nosaukumu “Mišna”, kurā ietilpa sešdesmit trīs grāmatas. Tā tiek datēta ar otro gadsimtu pēc Kr. un ir svarīga jūdu Talmuda daļa.
Sabats zem palielinātājstikla
Pieci Ēģiptē atrastie keramikas fragmenti ar uzrakstiem skaidri norāda, ka sabatam bijusi ļoti liela nozīme Ēģiptes jūdu sabiedrībā piektajā gadsimtā pirms Kr. Judītes grāmatā, kas datējama ar 150.–125. gadu pirms Kr., teikts, ka sabatam vajadzētu būt nevis gavēņa, bet prieka dienai. Šinī pašā laikposmā uzrakstīta arī Jubileju grāmata. Tur uzskaitīti vairāki sabatā aizliegti darbi. Šajā dokumentā sabats iegūst jau kosmisku nozīmi — tur tiek apgalvots, ka pat eņģeļi ievērojot sabatu. Vēl kāds šī perioda informācijas avots, Damaskas dokuments, sabatu piemin ļoti līdzīgā veidā. Tomēr jāatceras, ka visi šie avoti ir vairāk sektantiska rakstura, tāpēc tos nevar uzskatīt par jūdu vispārējiem uzskatiem attiecīgajā laikā. Piemēram, Damaskas dokumentā minēts, ka sabatā nav atļauts dzīvniekam palīdzēt izkļūt no akas. Lūk. 14:5 parāda, ka šāds likums nekādā gadījumā netika ievērots Jēzus dienās.
Divos pēdējos gadsimtos pirms Kr. galvenais strīda jautājums bija, vai sabata dienā drīkst pacelt ieroci. Sākotnēji tika nospriests, ka ne. Tomēr Seleikīdu valdnieku uzbrukumu laikā vairums jūdu secināja, ka Dievs nepieprasa, lai tie sabatā paliktu neaizsargāti. Bet vēsturnieks Josefs ziņo, ka pirmajā gadsimtā pēc Kristus romieši atļāvuši jūdiem, kas dienē viņu armijā, sabatā nolikt ieročus.
Pamazām sabats tika novietots uz pjedestāla. To sāka uzskatīt par vissvarīgāko bausli. Kāds rabīns mācīja, ka Israēls tūlīt tiktu atbrīvots no romiešiem, ja tauta pēc noteiktās kārtības noturētu divus sabatus pēc kārtas.
Strīdos par sabata ievērošanu cilvēki neatlaidīgi nodarbojās ar jautājumu, kas pieskaitāms “darbiem”. Bauslības doktori, kaut arī nekad nenoteica precīzu “darba” definīciju, sniedza dažādu nodarbību detalizētu sarakstu. Gudri un radoši kombinējot dažādas Rakstu daļas un izdibinādami no tām katru gramu nozīmes, viņi izveidoja trīsdesmit deviņu aizliegto darba kategoriju sarakstu. Katra kategorija tika sadalīta daudzos apakšnodalījumos. Beidzot tas viss uzkrājās Mišnas sabata grāmatā. Tomēr jāatzīst, ka tika izveidoti arī veikli likumu apiešanas ceļi. Tā sabatā bija atļauts ceļā veikt tikai nelielu attālumu, taču tika atrasts veids, kā, nepārkāpjot sabata likumus, šo attālumu varēja divkāršot!
Tomēr par labu rabīniem jāatzīst, ka tika mēģināts sabatu padarīt arī par pozitīvu piedzīvojumu. Rabīni teica, ka sabatam jābūt nedēļas kulminācijai, dienai, kad sevišķa uzmanība tiek piešķirta ēdienreizēm un visi tiek aicināti izrādīt īpašu viesmīlību. Protams, sabata svinēšanas svarīgākā daļa bija dievkalpojums sinagogā. Ar visu to, ieejot Jaunās Derības laikā, mums rodas vispārējs priekšstats, ka centīgi tiek ievērots likuma burts, bet tā gars no redzesloka ir pazudis. Kad nāca Jēzus, cilvēku tradīcijas jau gandrīz pilnīgi bija aizēnojušas Dieva sākotnējos nodomus par sabatu. To vajadzētu paturēt prātā, kad mēģināsim saprast, ko Jēzus ir teicis par sabatu un ko Viņš sabatā darīja.
Īstā paklausība
Jēzus savu attieksmi pret bauslību paskaidroja jau pirmajā uzstāšanās reizē. Savas domas par šo svarīgo jautājumu Viņš vēlējās darīt zināmas pašā sākumā, teikdams: “Jo patiesi Es jums saku: Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mat. 5:18,19)
Nav šaubu, ka Jēzus atstāja spēcīgu iespaidu. Vai Viņš neizdzina ielas tirgotājus no dievnama pagalma? Vai Viņam trūka drosmes nosaukt templi par sava Tēva namu? Ja tāds ir sākums, kādas būs beigas? Vai Kristus nemēģinās atcelt to, ko israēlieši uzskatīja par svētuma apkopojumu un savas eksistences pamatu — Dieva likumu? Jā, Viņš ietekmēja pat bauslību. Jēzus zināja, ko ļaudis domā, tāpēc arī gribēja ieviest skaidrību, lai nerastos pārpratumi par Viņa attieksmi pret bauslību. Kristus nenāca, lai atceltu bauslību. Viņš nāca, lai bauslību piepildītu un dotu tai atbilstošo vietu.
Daži jautā: “Uz kādu bauslību attiecināmi Kristus vārdi kalna svētrunā ietvertajā paziņojumā?” Vārds bauslība Rakstos ne vienmēr nozīmē desmit baušļus. Tomēr šeit ir skaidrs, ka Jēzus galvenokārt runā par Dekalogu. To paskaidro Viņa citētie piemēri. Lai ilustrētu savu nodomu, Kristus konkrētāk vēršas pie sestā baušļa — “Tev nebūs nokaut.” Tad Viņš paplašina domu un norāda uz baušļa motīviem, pa-skaidrodams, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai slepkavības aizliegums. Tas ir naida aizliegums. Viņš māca, ka niknums pret brāli ir tikpat slikts kā pats slepkavības darbs.
Jēzus citē arī septīto bausli — “Tev nebūs laulību pārkāpt” un paskaidro, ka sievietes “uzlūkošana”, to “iekārojot”, arī ir šī baušļa pārkāpums. Tāpēc nav vietas šaubām, ka Jēzus runāja par desmit baušļiem, teikdams, ka nav nācis bauslību atcelt vai padarīt par spēkā neesošu. Viņš bija nācis, lai izlabotu dažas nopietnas tā laika ļaužu kļūdas bauslības izpratnē. Jeb konkrētāk — Jēzus nāca, lai iemācītu tiem ne tik daudz domāt par uzvedību, kā uzsvērt motīvu un sirds stāvokļa svarīgumu. Turklāt Viņš piebilda, ka tas attiecas ne tikai uz lielajiem bauslības principiem, bet arī uz katru sīkāko detaļu — katru “rakstu zīmīti” un “raksta galiņu”.
Šo principu Jēzus ievēroja vienmēr. Kad bagātais jauneklis atnāca pie Viņa ar jautājumu: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?”, Kristus to uzņēma kā nopietnu jautājumu, kas pelnījis nopietnu atbildi. “Ja tu gribi ieiet dzīvībā,” Viņš teica, “tad turi baušļus.” (Mat. 19:16,17) Kad jaunietis pastāstīja, ka šajā dzīves jomā viņam neesot problēmu, jo viņš vienmēr uzticīgi esot ievērojis bauslību, Jēzus dramatiski parādīja, ka šī ievērošana ir bijusi tikai ārēja. Jauneklis nebija pakļāvis savu sirdi. Dievišķo priekšrakstu ievērošanas iemesls nebija mīlestība. (20.–22. pants) Jaunais vadītājs neaptvēra to, ko Pāvils vēlāk trāpīgi noformulēja: “Bauslības piepildījums ir — mīlestība.” (Rom. 13:10) Kristus pats to pateica šādi: “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10)
Pēc sava ieraduma
No iepriekš teiktā nav grūti spriest arī par Kristus attieksmi pret sabatu. Ja mūsu Kungs neatcēla ne mazāko rakstu zīmīti, ne raksta galiņu no desmit baušļiem, tad, protams, arī vesels bauslis nevarēja tikt atcelts vai pat aizstāts ar citu. Ja Jaunajā Derībā aplūkosim visus ar sabatu saistītos faktus, tad pārliecība, ka šis bauslis nav ne atcelts, ne izmainīts, kļūs vēl skaidrāka.
Vispirms mēs sastopam Jēzu “pēc sava ieraduma” sabata dienā ieejam sinagogā. (Lūk. 4:16) Evaņģēliju sarakstītāji neatstāj vietu šaubām, ka Jēzus stingri oponēja bezjēdzīgiem ieradumiem un tukšām tradīcijām. Viņš nedz augstu vērtēja gavēšanas ieradumu (Marka 2:18–22; Mat. 9:14–17; Lūk. 5:33–39), nedz arī piedalījās ceremoniālajā roku mazgāšanā (Mat. 15:2; Marka 7:1–7).
Jēzus asi kritizēja tradīcijas, kuras bija nonākušas pretrunā ar bauslības patieso nozīmi. Piektajā bauslī varam lasīt: “Godā savu tēvu un māti.” Bībeles laikos, kad nebija sociālās nodrošināšanas sistēmu un pensiju, šajā pavēlē tika ietvertas arī rūpes par gados veciem vecākiem. Jēzus laikā ar dievbijīgas frāzes palīdzību varēja tikt vaļā no šīs atbildības. Vajadzēja tikai pateikt “korban” par saviem īpašumiem, tā svētījot tos Dievam. Līdz ar to mantu vairs nevarēja atdot nevienam citam, pat vecākiem ne, bet īpašnieks to varēja joprojām lietot. Tikai pēc nāves īpašums tika nodots templī. Jēzus nosodīja liekulību, kas izkropļoja šo kādreiz cēlo tradīciju. Viņa komentāri bija pilnīgi skaidri: “Jums ir labi izstrādāts veids, kā atmest Dieva bausli, lai ievērotu savu tradīciju!” (RSV) Tad Viņš ļoti nopietni piebilda: “Un daudz tādu lietu jūs darāt.” (Marka 7:9–13)
Jēzum nebija daudz ieradumu, kaut arī tie būtu izskatījušies dievbijīgi. Ja Viņš ievēroja kādu ieradumu, tad arī ticēja, ka tas ir svarīgi. Viņš negāja sinagogā vienkārši ieraduma pēc, bet gan tādēļ, ka gribēja tur būt. Kristus bija skaidri nolēmis, ka šī ir vieta, kur Viņš vēlējās pavadīt daļu sabata. Jēzum nekad netika pārmests, ka Viņš mēģinātu atcelt sabatu. Pat zemes kalpošanas beigās, kad Kristus stāvēja jūdu tiesas Sinedrija priekšā un tika apsūdzēts visa veida bauslības pārkāpumos, nebija iespējams izvirzīt apsūdzību, ka Viņš nebūtu ievērojis sabatu. Ja Kristum būtu bijusi nicinoša attieksme pret sabata bausli, tas neapšaubāmi parādītos arī apsūdzībās.
Sabats ir celts cilvēka dēļ
Kaut arī Jēzus ievēroja sabatu, tas tomēr palika strīda ābols starp Viņu un jūdu vadoņiem. Taču domstarpības nekad nebija par to, vai sabats ir, vai nav jāievēro. Strīda centrā vienmēr bija jautājums, kā jāsvin sabats, kas šajā dienā ir atļauts, kas ne. Raksturīgs piemērs ir Marka 2:23–28: “Un notika, Viņam sabatā pa labību ejot, Viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas. Un farizeji uz Viņu sacīja: “Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav atļauts?” Un Viņš uz tiem saka: “Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa? Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” ”
Saskaņā ar pazīstamām Kristus dienu tradīcijām (kuras vēlāk tika iegrāmatotas Mišnā) mācekļi bija pārkāpuši vismaz trīs no trīsdesmit deviņām aizliegtā darba kategorijām: viņi novāca ražu, kūla un vētīja. Plūkt vārpas, ejot pa svešu lauku, Mozus bauslībā bija atļauts (5. Moz. 23:25), bet to darīt sabatā — kult graudus un pūst projām pelavas — bija pretrunā ar attiecīgo tradīciju. Tomēr, ja Jēzus nodoms būtu padarīt sabatu par spēkā neesošu, tad šajā gadījumā būtu bijusi brīnišķīga iespēja to pateikt. Taču Jēzus neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņš pat nekritizēja cilvēku tradīcijas, kas aizēno Dieva bausli, jo gribēja norādīt uz kādu svarīgu domu: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.” (Skat. Marka 2:27) Citiem vārdiem, sabats tika iecelts, lai cilvēku darītu laimīgu, vairotu tā labklājību, nevis traucētu vai ierobežotu. Tie, kas izstrādājuši daudzos likumus un ierobežojumus, sabatu ir pārvērtuši par kaut ko pilnīgi pretēju Dieva sākotnējam nodomam. Diena labiem darbiem
Farizeju negatīvā sabata izpratne kļūst pilnīgi skaidra nākamajā epizodē, kas tūlīt seko Marka stāstījumam par notikumu labības laukā. “Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: “Nāc te, šurp!” Un Viņš uz tiem saka: “Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie cieta klusu.”
Jau tas vien, ka Jēzus jautājumu izvirza šādi, liecina, ka Viņš sabatam piešķir pozitīvu nozīmi. Atbilde uz šo jautājumu visiem bija acīmredzama, izņemot tos, kas bija iesīkstējuši aizspriedumos. “Tie cieta klusu.” (4. pants) Jēzus atbildēja pats: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs, un, kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mat. 12:11,12)
Šāda pieeja sabatam atspoguļojas evaņģēlijos arī citur. Jēzus sinagogā dziedināja kādu sievieti, kura bija slimojusi astoņpadsmit gadus, bet sinagogas priekšnieks šādu rīcību nosodīja, jo dziedināšanas brīnums tika paveikts sabatā. “Bet sinagogas priekšnieks, apskaities par to, ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, sāka runāt uz tautu: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!” ” Šajā reizē izteiktie Jēzus vārdi bija ļoti līdzīgi tiem, kurus Viņš sacīja pēc tam, kad tika dziedināts cilvēks ar nokaltušo roku: “Bet tas Kungs tam atbildēja: “Jūs, liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles, lai to vestu dzirdīt? Un šo sievu, Ābrahāma meitu, kuru sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīv atraisīt sabatdienā no viņas saitēm?” ” (15. un 16. pants)
Atkal runa bija nevis par to, vai sabats ir jāievēro, bet gan, kā tas jādara. Ne jau gadījuma pēc Jēzus savu dziedināšanas kalpošanu raksturo kā “atraisīšanu no sātana saitēm”. Viņš lietoja to pašu vārdu, kas sastopams Jesajas grāmatas citātā par Mesiju: “Viņš Mani svaidījis (..) pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem.” Šo citātu Jēzus attiecināja uz sevi, kad pirmo reizi sludināja Kapernaumā. Sievietes dziedināšana sabatā bija Mesijas godību apliecinošs darbs!
Lūk. 14:1–6 atkal vēsta par dziedināšanu sabatā, šoreiz tas bija kāds “ūdenssērdzīgs” vīrs. Tagad Jēzus jau pats sāka diskusiju, jautādams farizejiem un rakstu mācītājiem: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt, vai ne?” Tā kā tie klusēja, tad Viņš pats arī atbildēja: “Tad Viņš, to ņēmis, dziedināja un atlaida.” (4. pants)
Viena no dramatiskākajām dziedināšanām bija trīsdesmit astoņus gadus slimojušā vīra dziedināšana. Kādā sabatā šis cilvēks dzirdēja jautājumu: “Vai tu gribi vesels kļūt?” (Jāņa 5:6) Tad piepildījās viņa izmisīgās ilgas izveseļoties. “Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” ”(8. pants) Dziedināšana vēl tik tikko bija paveikta, bet Jēzum jau uzbruka, pārmetot sabata pārkāpšanu. Tam par iemeslu bija ne tikai dziedināšana, bet arī tas, ka dziedinātais cilvēks nesa savu gultu. Taču arī šoreiz Jēzus bija gatavs atbildēt par izdarīto. Grieķu vārds apekrinato, ar kuru sākas Viņa atbilde (17. pantā), norāda, ka Viņš ir vēlējies oficiāli un autoritatīvi izskaidrot savu rīcību. Jēzus teica: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” Kādu Tēva darbības jomu Viņš domāja? “Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib.” (21. pants) Skaidrs, ka šeit domāts Dieva pestīšanas darbs, ko Viņš veic ar sava Dēla Jēzus Kristus starpniecību.
Tas nav pretrunā ar sabata garu, bet gan ir šī gara pati būtība. Sabata mērķis ir vairot cilvēka laimi un stiprināt ticību. Viss, kas veicina šī mērķa sasniegšanu, bagātina sabata svinēšanu. Jūdi ticēja, ka apgraizīšanas rituāls ir tik svarīgs, ka to var darīt arī sabatā. Tieši tāpēc arī Jēzus jautā, vai nebūtu pareizi rūpēties par cilvēka vispārējo labklājību, sabatā to dziedinot.
Viens ir skaidrs. Kad Jēzus aizstāvēja savus dziedināšanas brīnumus sabatā, Viņš ne reizi neatzina, ka ar to tiek pārkāpts sabata bauslis vai ka sabats kaut kādā ziņā būtu zaudējis savu nozīmi. Sabata svinēšana bija viens no Kristus svētajiem ieradumiem. Taču Viņš neatlaidīgi turpināja to darīt pēc savas izpratnes, nevis pēc tā laika jūdu vadoņu noteiktajiem sīkumainajiem likumiem un ierobežojumiem. Viņš sabatu ievēroja atbilstoši šī baušļa patiesajai nozīmei.
Dzīves situācijas
Kāpēc evaņģēliji tik daudz uzmanības pievērš dziedināšanai sabatā?
Protams, evaņģēlijos nav uzrakstīts viss, ko Jēzus jebkad ir darījis. Tie sniedz tikai niecīgu daļu no Viņa runām un darbiem. Četri evaņģēliji ir Gara iedvesmoti, bet fragmentāri Jēzus vārdu un darbu atstāstījumi, kas uzrakstīti četrdesmit līdz septiņdesmit gadus pēc Viņa augšāmcelšanās. Katrs evaņģēlija autors rakstīja, vadīdamies no kāda noteikta viedokļa, izceļot atsevišķas tēmas un orientējot savus rakstus konkrētiem lasītājiem. Ļoti iespējams, ka katra rakstnieka materiālu izvēli iespaidoja jau pieejamie rakstītie avoti, to apkopojumi un pastāvīgie jautājumi, kurus uzdeva jaunajās draudzēs.
Nav šaubu, ka agrīnie kristieši sev jautāja: “Ko gan Jēzus darītu šajā vai citā situācijā?” Kad radās šādi jautājumi, kristieši vai nu centās atsaukt atmiņā attiecīgos notikumus, vai konsultējās ar tiem cilvēkiem, kas bija bijuši kopā ar Jēzu, lai pārliecinātos, vai viņi var sniegt kādu skaidrību par to, ko Jēzus līdzīgā situācijā ir darījis vai teicis. No daudzajiem Jēzus dzīves aprakstiem, kas vēl vienmēr tika stāstīti un pārstāstīti, sevišķu ievērību guva tie notikumi un Viņa izteiktās domas, kam bija daļējs sakars ar agrīnās kristiešu draudzes dzīves situācijām. Tie tad arī tika uzrakstīti četros evaņģēlijos. No tā izriet secinājums: fakts, ka visi evaņģēliju rakstnieki tik daudz uzmanības pievērš tam, kā Jēzus ievēro sabatu, stingri norāda, ka kristiešu draudze pirmā gadsimta otrajā pusē vēl joprojām svinēja sabatu un pamatojumu tam atrada Jēzus attieksmē pret to.
Ja pirmā gadsimta kristiešu draudze ceturtā baušļa sabatu kopā ar pārējiem desmit baušļiem būtu nolēmusi atcelt kā jūdu vēstures paliekas, tad četros evaņģēlijos un pārējos Jaunās Derības rakstos tas būtu skaidri norādīts.
Ja Jēzus būtu devis kādu mājienu to darīt, tas noteikti tiktu ņemts vērā un vismaz kaut kādā veidā atspoguļots evaņģēliju stāstījumos. Taču šādu norādījumu nav. Tieši pretēji — visi fakti apstiprina secinājumu, ka apustuļu laika draudze pret septītās dienas sabatu izturējās ar vislielāko cieņu.
Ziemas laikā vai sabatā
No visiem Jēzus brīdinājumiem visievērojamākais ir brīdinājums par Jeruzālemes izpostīšanu. Tā bija daļa no Viņa populārās svētrunas par pēdējo dienu notikumiem. (Skat. Mat. 24; Marka 13 un Lūk. 21)
Kristus brīdināja savus mācekļus, ka Jeruzālemes izpostīšana atnesīšot vēl neredzētu sajukumu un nelaimes. Stāvoklis būšot tāds, ka ieteicams bēgt no pilsētas kalnos, neko neņemot līdzi. “Bet vai grūtajām un zīdītājām tajā laikā!” Viņš līdzjūtīgi piebilda. Tad, turpinādams domu, Jēzus teica: “Lūdziet, lai jūsu bēgšana nebūtu ziemas laikā vai sabatā.” (KJV) Jēzus gan ar to negribēja teikt, ka bēgšana sabatā, lai glābtu savu dzīvību, būtu šī baušļa pārkāpšana. Šāds pieņēmums būtu pretrunā ar Viņa nepārprotamajiem uzskatiem, ka sabata baušļa centrā ir cilvēka labklājība. Taču Jēzus zināja, ka bēgšana sabatā sagādās nopietnas grūtības. Vispirms jau pilsētas vārti būs slēgti. Jēzus arī paredzēja, ka četrdesmit gadus pēc Viņa aiziešanas Viņa sekotāji joprojām ievēros sabatu, un savā neizmērojamā mīlestībā un rūpēs deva padomu lūgt Dievu, lai pirms tam, kad romieši izpostīs Jeruzālemi, bēgšanai tiktu sagādāti vislabākie apstākļi.
Pētnieki nav vienisprātis par laiku, kad tika uzrakstīts Mateja evaņģēlijs. Vairums šodien uzskata, ka tas radies laikā no 80. līdz 100. gadam pēc Kr., jūdu kristiešu sabiedrībā, iespējams, Antiohijas pilsētā. Ja jau šis evaņģēlijs tika uzrakstīts pirmā gadsimta pēdējos divdesmit gados — krietnu laiku pēc Jeruzālemes izpostīšanas 70. gadā pēc Kr. —, vai tad tajā tiktu ietverti iepriekš minētie Jēzus vārdi, ja sabata nozīme piederētu vairs tikai pagātnei. Daudz loģiskāk ir secināt, ka, tuvojoties pirmā gadsimta beigām, vietā, kur sarakstīts Mateja evaņģēlijs, sabats vēl joprojām tiek respektēts. Ar pateicību tika saglabāts atmiņu pieraksts, kas atklāj Jēzus rūpes par tiem, kam sabatā varētu būt bēgšanas grūtības.
Jēzus pēdējais sabats
Tagad atļausimies pāris vārdus par Jēzus pēdējo sabatu Viņa zemes kalpošanā pirms augšāmcelšanās.
Jēzus nomira sestajā dienā, tieši pirms sabata sākuma. Sievietes, kas bija aculiecinieces krustā sišanai, vēlējās Viņa ķermeni svaidīt ar smaržīgām zālēm, taču nebūtu varējušas to paspēt, jo saulei drīz bija jānoriet (ar saulrietu iesākas sabats). Tāpēc šo darbu viņas atlika uz brīdi, kad sabats būs beidzies, bet “sabatā tās ievēroja atdusu saskaņā ar bausli”. (Lūk. 23:56; 24:1 — RSV) To, ka šoreiz tas viņām vispār nebija jādara, apliecina Kristus godības pilnā augšāmcelšanās nedēļas pirmās dienas rītā.
Bet kur Jēzus bija laikā starp krustā sišanu un augšāmcelšanos? Viņš atdusējās kapā. Arī šajā sabatā Viņš atdusējās, kā bija atdusējies katru sabatu savas zemes dzīves laikā. Ar ko gan vēl labāk pēdējo reizi varētu uzsvērt sabata īpašo nozīmi, ja ne ar šo faktu?
Pāvila ieradums
Apustuļu darbu grāmata galvenokārt ir apustuļa Pāvila darbu atstāstījums. Parasti viņš savu evaņģelizācijas darbu sāka vietējā sinagogā. “Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonikā; tur bija jūdu sinagoga. Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs nedēļas runāja ar tiem par Rakstiem.” (Ap. d. 17:1,2)
Par šo ieradumu vēlreiz varam lasīt Ap. d. 13:14, tad šīs nodaļas 42. pantā, arī 14:1 un 18:4, kaut gan Pāvils sabata dievkalpojumiem izmantoja arī citas vietas, ne tikai sinagogas. Ap. d. 16:13 rakstīts: “Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas (Filipiem) pie upes, kur, kā mēs domājām, bija lūgšanas vieta.”
Pavisam godīgi jāatzīst, ka šīs rakstvietas nesniedz neapgāžamu pierādījumu, ka Pāvils ievēroja sabatu. Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka iespējams secināt tikai to, ka Pāvils bija pietiekami saprātīgs, lai savu evaņģelizācijas darbu sāktu tajā laikā un vietā, kur viņu noteikti uzklausīs. Taču citu Jaunās Derības liecību gaismā vairāk ticams, ka Pāvils pats bija uzticīgs sabata ievērotājs.
Visu vai neko
Mēs jau redzējām, ka Kristus nemēģināja atcelt nevienu no desmit baušļos ietvertajiem dievišķajiem priekšrakstiem. Arī Apustuļu darbu grāmatā un Jaunās Derības vēstulēs nav nevienas norādes, ka kaut ko līdzīgu būtu mēģinājuši darīt apustuļi. Apustulis Jēkabs uzsvēra, ka ticībai jāiet kopā ar tās iedvesmotajiem darbiem. Tādu ticību, kas netika īstenota darbos, viņš nosauca par “nedzīvu”. (Jēk. 2:14–17)
Ar ko tad lai pārbaudām ticības “darbus”? Ar baušļiem! Baušļus jeb likumu Jēkabs nosauc par “ķēnišķīgu”, lai uzsvērtu to augsto statusu: “Ja vien jūs pildāt ķēnišķīgo likumu pēc rakstiem: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”, tad jūs darāt labi. Bet, ja jūs cilvēku stāvokli uzlūkojat, jūs darāt grēku, un bauslībā jūs norāda par pārkāpējiem.” (8., 9. pants)
Nākamais pants liecina, cik lielu nozīmi Jēkabs piešķīris rūpīgai katra bauslības aspekta ievērošanai: “Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem.” (10. pants) Vai var būt mazākā neskaidrība par to, kuru bauslību Jēkabs domāja? No piemēriem, kurus viņš lieto, lai ilustrētu savu nostāju, ir vairāk nekā skaidrs, ka runa ir par desmit baušļiem: “Jo, kas ir sacījis: “Tev nebūs laulību pārkāpt”, ir teicis arī: “Tev nebūs nokaut.” Ja nu tu nepārkāp laulību, bet nokauj, tad tu esi kļuvis bauslības pārkāpējs.” (11. pants) Tikpat labi Jēkabs būtu varējis sniegt arī citu piemēru: “Jo, kas ir sacījis: “Tev nebūs iekārot”, ir teicis arī: “Piemini sabatu, ka tu to svētī.” Ja nu tu neiekāro, bet atsakies svētīt sabatu, tad tu esi kļuvis bauslības pārkāpējs.”
Arī Jānis savās trijās īsajās vēstulēs desmit baušļus atklāj kā vienu no kristieša dzīves pamatsastāvdaļām. “Kas saka: “Es esmu Viņu atzinis”, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (1. Jāņa 2:4) “No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam Viņa baušļus.” (1. Jāņa 5:2) 1. Jāņa 2:6 šo domu uzsver no cita viedokļa: “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” Citiem vārdiem, lai dzīvē atrastos tuvu Dievam, ticīgajam Kristus jāpieņem kā pilnīgs piemērs. Patiess Jēzus māceklis darīs visu, lai dzīvotu saskaņā ar baušļiem, kā to darīja viņa Kungs, un svinēs sabatu, kā to bija darījis sabata Kungs.
Bauslis — svēts un labs
Bet vai Pāvils nesludina citu vēsti? Vai viņš, galu galā, nebija lielākais Jaunās Derības teologs? Pāvils teica: “Cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom. 3:28) Un vai Vēstules romiešiem galvenā doma nav, ka “no ticības taisnais dzīvos”? (1:17)
Bieži vien tiek skaidrots, ka šī Pāvila vēstules tēma ir pilnīgi jauna laikmeta pamatakmens. Saskaņā ar šo uzskatu pirmā bija bauslības ēra, laiks, kad cilvēks varēja tikt glābts, cītīgi paklausot baušļa burtam. Bet tad nāca Kristus un ieviesa jaunu kārtību, kurā mēs tiekam glābti ticībā, vairs nenesot baušļu ievērošanas nastu. Šāda interpretācija ir pilnīgā pretrunā Pāvila teoloģiskajām atziņām.
Pirmkārt, jau doma, ka “no ticības taisnais dzīvos”, nebija nekas jauns. Pāvils taču citēja Vecās Derības pravieti Habakuku (2:4). Otrkārt, apustulis Pāvils ir izteicis pietiekami daudz skaidru paziņojumu, kas liecina par viņa godbijīgo attieksmi pret Dieva likumu, lai nebūtu iemesla šaubām. Kā vispār var pārprast tādu rakstvietu kā Rom. 3:31? “Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā ne! Mēs Dieva likumu nostiprinām.”
Tāpat nekā neskaidra nav Rom. 7:12 izteiktajā apgalvojumā: “Tātad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs.” Vēstulēs romiešiem un galatiešiem Pāvils saka, ka baušļus daudzi ir lietojuši nepareizi, taču tie joprojām paliek svarīgi. “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības.” (Rom. 7:7)
Taču baušļu zināšana pati par sevi vēl nedod spēku tiem paklausīt. No tā var rasties pat pilnīgi pretējs efekts! Jo vairāk mēs cīnāmies, lai darītu labu, jo vairāk apzināmies savus trūkumus. Arī Pāvils pazina šo sajūtu, tāpēc varam piebalsot viņa saucienam: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Vai mēs, tāpat kā Pāvils, zinām, kur atrast atbildi uz šo dilemmu? Vai esam nonākuši pie secinājuma, ka mums ir vajadzīgs Kāds, kurš ir lielāks nekā mēs? Vai mēs, tāpat kā Pāvils, esam sapratuši un pieņēmuši žēlastības Evaņģēliju, “jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības”? “Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom. 3:23,24)
“Neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem.” Baušļi ir kā spogulis, kas dod precīzu atspulgu. Taču šis spogulis nespēj padarīt labākas tās būtnes, kuras tas atspoguļo. Ja mēs tiktu glābti tikai ar baušļu ievērošanu, tad, pēc Pāvila domām, “Kristus velti ir miris”. (Gal. 2:16,21)
Baušļi ir dzīves principi tiem, kas ir droši par glābšanu Kristus upurī un mīlestībā un pateicībā neko nevēlas tik ļoti, kā “dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis”. (1. Jāņa 2:6)
Problēma Romā
Lasot Pāvila vēstules, jāievēro, ka tās nav vispārējas (kā Jēkaba, Pētera un Jāņa vēstules), bet gan specifiskos apstākļos adresētas atsevišķām draudzēm vai personībām. Vēstules tika rakstītas atbilstoši konkrētiem apstākļiem, tajās bieži bija īpašas atbildes uz jautājumiem, kas izraisīja apustuļa uzmanību. Ja tagad šīs vēstules lasām pēc vairākiem gadsimtiem, mums jācenšas rekonstruēt problēmas, kuras noteica to saturu. Dažkārt ir grūti precīzi interpretēt atbildi, jo izrādās neiespējami ar vismaz kaut kādu ticamības pakāpi rekonstruēt problēmu. Dažās kristiešu kopienās pastāvēja pārpratumi vai negatīvas attieksmes kādā noteiktā jautājumā, par kuru izlabošanu apustulis bija no rūpējies. Tomēr no šiem notikumiem mūs šķir ilgs laikposms, tāpēc ne vienmēr varam precīzi zināt šo problēmu raksturu.
Viens no šādiem piemēriem ir Rom. 14:1–12, kur Pāvils aicina būt iecietīgākiem: “Nenovērsieties no tiem, kas ticībā vēl vāji, lai nekļūtu par viņu domu tiesnešiem. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. (..) Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs, turpretim, visas dienas tur vienādas: ikviens lai turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu, un, kas ko ēd, ēd to tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam.” (Rom. 14:1–3,5,6)
Pirms steidzamies secināt, ka Pāvils ar to grib teikt, ka visas dienas ir līdzvērtīgas un līdz ar to vairs nav jautājuma par īpašu atdusas un pielūgsmes dienu, būtu labi, ja mēs painteresētos, kāda Romas draudzes problēma varēja likt Pāvilam rakstīt šādus vārdus. Acīmredzot tas nebija dzīvības vai nāves jautājums, bet gan joma, kurā pret dažādiem uzskatiem vajadzētu izturēties iecietīgi. Šķiet, diskusijas centrā atrodas dažu noteiktu dienu nozīme un veģetārisma priekšrocības. Varbūt šajā visai kosmopolītiskajā Romas draudzē bija kāda grupa ar noslieci uz askētisku dzīves veidu, kura deva priekšroku veģetārai diētai un īpašu nozīmi piešķīra noteiktām nedēļas dienām? Mēs nevaram būt pārliecināti, taču nemaz nav izslēgts (un tas pat ir visticamākais variants), ka Romas draudzē bija kāda no jūdu sektantiem cēlusies kristiešu grupa, kurai varēja būt sakars ar esenu kustību (jūdu sekta, izveidota Kumranā, kur tika atrasti slavenie Nāves jūras tīstokļi). Ir zināms, ka eseni ievērojuši noteiktas gavēņa dienas, ko pārējie jūdi nav darījuši. Tāpat ir zināms, ka daži eseni atteicās no gaļas. Ļoti iespējams, ka daži Romas kristieši bija nākuši no eseniem un turpināja ievērot dažus to likumus arī pēc pievēršanās kristietībai. Pāvila skatījumā tas bija tikai kristieša pieaugsmes trūkums. Viņš šos draudzes locekļus nosauca par “vēl vājiem” ticībā, bet, tā kā ir runa par mazsvarīgu problēmu, viņš tos pārāk stingri nekritizē. Tiem, kas ir “stipri”, vajadzētu būt iecietīgiem pret “vājajiem” un dot tiem laiku pieaugt kristieša pārliecībā.
Šāds Rom. 14:1–12 izskaidrojums ir pilnīgi apmierinošs. Ja šo rakstvietu mēģinām interpretēt, nepainteresējoties, kam Pāvils raksta, pirmajā acumirklī varam nonākt pie secinājuma, ka iknedēļas pielūgsmes dienu Pāvils pieskaita mazsvarīgām lietām. Taču, ja ņemsim vērā, ka Pāvils bauslību ir nosaucis par “svētu, taisnu un labu”, mums būs grūti samierināties ar izskaidrojumu, kurš vienu no Dieva baušļiem izsvītrotu kā mazsvarīgu. Gluži pretēji — mēs meklēsim šīm rindiņām tādu atrisinājumu, kurš nebūs pretrunā ar Pāvila skaidro mācību citur.
Cits evaņģēlijs
Šai Romas problēmai līdzīgas bija arī citās draudzēs. Pietiekamu pamatu šādam pieņēmumam dod vēstules kolosiešiem un galatiešiem. Šķiet, Galatijā (apgabals Mazāzijā, par kura ģeogrāfisko stāvokli vēl joprojām strīdas) šī problēma ir bijusi vēl asāka nekā Romā. Tur maldīgās idejas kļuva tik populāras, ka draudēja pat nomākt pareizu Evaņģēlija izpratni.
Romā runa bija par mazsvarīgām lietām, kurām nevajadzētu pievērst daudz uzmanības, bet Galatijā jau draudēja briesmas kristīgajai ticībai. Pēc savas atgriešanās uzsākuši pareizu ceļu, galatieši vēlāk bija ļāvuši sevi “apmāt” (3:1) un aizvest sāņus pie “cita evaņģēlija”, kuru nemaz nevar saukt par evaņģēliju (1:6). Viņi bija pieķērušies Pāvila mācībām un “iesākuši Garā”, taču tad ieradās viltus skolotāji, kas Evaņģēliju “pārgrozīja”. (1:7) Sākumā labprāt pieņemdami vēsti par taisnošanu ticībā, tie vēlāk atteicās no tās, atgriezdamies pie ticējuma, ka tiek glābti, darot “bauslības darbus”. (3:10)
Pret to Pāvils cīnās, cik spēj, būdams pārliecināts, ka “neviens cilvēks netop taisns caur bauslības darbiem, bet ticībā uz Kristu Jēzu”. (2:16) Nē, strīds Galatijā nebija par nevainīgām un maznozīmīgām variācijām. Tas skāra pašu kristietības būtību. Tā uzskatīja Pāvils, jo teica: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni.” (Gal. 5:4)
Ar kādām tieši ķecerībām galatieši bija aptraipījušies, nav zināms. Savā ziņā šeit bija iesaistīti jūdaisma elementi, piemēram, neatlaidīgais uzskats, ka apgraizīšana vēl joprojām ir saistoša. Doma, ka apgraizīšana varētu būt priekšnosacījums pestīšanai Kristū, Pāvilam bija absolūti nepieņemama. Par labu šādai nostājai viņš nevarēja pateikt neko. (Skat. 6:12–16)
Taču šīm viltus mācībām līdztekus jūdaisma iezīmēm bija arī citas īpašības. Galatieši tika nosodīti par atgriešanos pie “nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm”. Iespējams, tie bija kādi kosmiskie spēki, kurus viņi varēja būt pielūguši. (4:9) Pārmetums par to ir paziņojums, kas bieži tiek citēts, lai pierādītu Pāvila kritisko attieksmi pret sabatu: “Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus! Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.” (Gal. 4:10,11)
Daži jūt kārdinājumu no šīs rakstvietas secināt, ka iknedēļas sabats vairs nav obligāts. Bet vai tiešām šī bija tā problēma, par kuru Pāvils rakstīja? Nebūt ne. Daļa Galatijas ticīgo nolēma saglabāt noteiktus Vecās Derības ieradumus un svētkus, pat reizēm paliekot uzticīgiem dažādām astroloģiskām māņticībām. Šī tad arī bija problēma, par kuru Pāvils rakstīja. Ja iknedēļas sabata ievērošana te kaut kādā veidā arī bija iesaistīta (par ko gan nav nekādu ziņu), tad tam nebija nekāda sakara ar pašu sabata ievērošanu, drīzāk gan tā varēja būt kāda izkropļota sabata svinēšanas forma. Tomēr, visticamāk, šim tekstam vispār nav nekāda sakara ar sabatu. Drīzāk te domāts kāds nekristīgu ideju mistrojums, kurā zināmām dienām un laikiem tika piešķirta īpaša nozīme.
Ēna un realitāte
Jaunajā Derībā visdiskutablākā rakstvieta, kurā parādās vārds sabats, ir Pāvila vēstule kolosiešiem. Teksts sākas ar apgalvojumu, kas it kā norāda uz Pāvila secinājumu, ka baušļi zaudējuši savas funkcijas: “Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un pagānu dzīvē, Viņš līdz ar to darījis dzīvus, piedodams mums mūsu pārkāpumus; Viņš izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām Viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta.” (Kol. 2:13,14)
Tad seko teksts, kurā konkrēti pieminēts sabats: “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” (Kol. 2:16,17)
Dažās lappusēs nav iespējams pienācīgi iztirzāt Pāvila vēstuli kolosiešiem. Taču, tā kā tik daudzi izmanto šos tekstus, lai uzbruktu sabata nepārtrauktajai nozīmei, mums tiem tomēr jāveltī atbilstoša uzmanība.
Aplūkojot šo Pāvila vēstules daļu, jāpatur prātā, ka skaidrajām un neapstrīdamajām rakstvietām jābūt par pamatu mūsu mēģinājumiem noskaidrot Rakstu “sarežģītās” daļas. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka Pāvila vēstule netika adresēta visiem kristiešiem visās vietās, bet gan vietējai kristiešu draudzei Kolosās, kur bija saglabājušās daudzas dīvainas mācības. Šāda koncepcija tūlīt izslēdz iespēju Pāvila vārdus interpretēt kā apgalvojumu, ka dievišķie likumi, ieskaitot ceturto bausli, vairs nav spēkā. Jo kā gan šāds uzskats tad saskanētu ar to, cik stingri Pāvils aizstāv bauslību citur Rakstos, un ar faktu, ka viņš pats turpināja ievērot sabatu?
Jaunajā Derībā ir liecības, ka Pāvils kādu laiku turpināja ievērot ieradumus, kas bija īpaši raksturīgi jūdiem. Viņš gaidīja, kamēr paies “Neraudzētās maizes dienas”, lai pēc tam dotos projām no Filipiem. (Ap. d. 20:6) “Viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasaras svētku dienā nokļūt Jeruzālemē.” (Ap. d. 20:16) Kenhrejās viņš deva nazīrieša solījumu un nogrieza matus. (Ap. d. 18:18) Viņš “šķīstījās” templī (Ap. d. 21:26) un apgraizīja savu jauno kolēģi Timoteju (Ap. d. 16:3).
Neapšaubāmi, dažos gadījumos Pāvilu mudināja taktiski apsvērumi, jo viņš vēlējās mazināt jūdu aizspriedumus pret sevi. No šiem piemēriem skaidri redzams, ka Pāvils vēl joprojām bija ļoti iecietīgs pret dažādajiem jūdu rituāliem un ieradumiem, lai gan, atnākot Kristum, tie zaudēja savu nozīmi. Maz ticams, ka šis apustulis pēkšņi uzstātos pret sabatu, kurš ir ietverts desmit baušļos.
Šķiet, diezgan droši varam secināt, ka, ja Vēstules kolosiešiem tekstos par sabatu ir teikts kaut kas negatīvs, tad tas noteikti attiecināms uz attieksmi pret sabatu — sabata izkropļojumu, nevis uz sabatu vispār.
Tomēr vieglāk ir atrast to, ko Pāvils nav gribējis teikt, nekā noskaidrot viņa domu gaitu. Taču dažus aspektus mēģināsim izgaismot, lai noskaidrotu biežāk sastopamos pārpratumus. Vispirms pāris vārdu par tekstu “pret mums vērsto rakstu ar visām tā prasībām”. Grieķu tekstā ir lietots vārds cheirographon, kurš senatnē nozīmēja rakstisku līgumu vai parādrakstu. Nav nekāda iemesla domāt, ka raksts (RSV lieto vārdu bond (saite) — tulk.) tieši attiecināms uz desmit baušļiem un citiem ar Mozus starpniecību dotiem likumiem. Drīzāk tas varētu nozīmēt, ka mūsu grēku pieraksts tagad ir izdzēsts, jo ar Jēzus Kristus starpniecību mēs esam saņēmuši piedošanu. Kādā citā agrīno kristiešu avotā, t.s. Elijas atklāsmē, vārds cheirographon apzīmē visu to ļauno darbu pierakstu, kurus cilvēce jebkad izdarījusi.
Otrkārt, mums jākomentē “svētki, jauns mēness vai sabats”, kas attēloti kā “nākamo lietu ēna”. Veids, kā daudzi tulkotāji ir izpratuši šo tekstu, norāda, ka viņi (jau iepriekš) vārdu „ēna” ir uztvēruši kā kaut ko ar negatīvu blakusnozīmi. Tāpēc šajā teikumā ir iesprausts vārds „tikai” (RSV): “Tie ir tikai nākamo lietu ēna.” Taču grieķu oriģināltekstā nav šī mazā, bet būtiskā vārda. Pareizi būtu tulkot bez šī „tikai” ne vien tāpēc, ka tā nav oriģinālā, bet arī tāpēc, ka vispār nav nekāda iemesla ēnu uzskatīt par kaut ko negatīvu. Ēna var piederēt kaut kam, kas to met. Ēna un realitāte ir nešķirams pāris.
Pāvila dienās ticīgie ievēroja dažādus rituālus un ieradumus. Daži no tiem nebija nekas vairāk kā cilvēku tradīcijas, citiem sava nozīme Dieva tautā bija laikos pirms Kristus. Vēl citiem par pamatu bija mūžīgie, nemainīgie un dievišķie morālie likumi. Mūsu rakstvieta Vēstulē kolosiešiem necenšas izšķirt šīs dažādās kategorijas. Autors vēlas uzsvērt domu, ka nekādiem reliģioziem darbiem — pat ieskaitot sabata ievērošanu — pašiem par sevi nav nekādas vērtības. Tikko kāds reliģisks rituāls vai ieradums tiek nošķirts no nozīmīgās realitātes — Kristus, tas zaudē savu jēgu.
Vēl joprojām turpinās diskusijas par vārda “sabats” nozīmi Kol. 2:16,17. Daži skaidrotāji apgalvo, ka šeit nav domāts vis iknedēļas sabats, bet drīzāk daži gadskārtējie jūdu svētki, kas citur tiek saukti par “sabatiem”. (Skat. 3. Moz. 23:6–8, 15,16,21,24,25,27,28,32,38; 16:31 — RSV) Tomēr viņu galvenais arguments ir pieņēmums, ka iknedēļas sabats nevar tikt uzskatīts par “nākamo lietu ēnu”, jo — gluži pretēji —, sabats ir piemineklis pagātnes notikumiem (radīšanai un atbrīvošanai). Tāpēc šie cilvēki secina, ka te domāti citi, gadskārtējie “sabati”.
Šāds arguments nemaz nav tik spēcīgs, kā sākumā šķiet. Skaidri redzams, ka iknedēļas sabats savā ziņā ir gan nākamo lietu “ēna”. Sabatu ar nākotnes Dieva valstību vairāk par visiem Bībeles rakstniekiem saista Jesaja (58:13,14; 66:22,23). Vēstules ebrejiem autors (4. nodaļā) sabatu izmanto kā simbolu “atdusai”, kas gaida Dieva ļaudis. Ne vienā vien vietā Bībelē var atrast šo secību: svētki, jauns mēness un sabats. Visas šīs vietas bez izņēmuma runā par gadskārtējiem, ikmēneša un iknedēļas notikumiem. Grūti iedomāties, ka Kol. 2:16,17 varētu būt izņēmums.
Citi savukārt uzskata, ka ar “sabatu” ne vienmēr domāta tikai nedēļas septītā diena.
Tā varētu tikt sauktas noteiktas dienas, no kurām dažas būtu ik nedēļas, bet citas — ne. Damaskas dokumentā par “sabatiem” tiek sauktas arī iknedēļas gavēņa dienas, kuras nav septītās dienas. Kaut kas līdzīgs varētu būt arī Vēstulē kolosiešiem.
Ķecerībai, kura bija saindējusi Kolosu draudzi un bija par iemeslu Pāvila vēstulei, nav sniegts detalizēts raksturojums, tāpēc dažu šīs vēstules daļu pilnīgs izskaidrojums ir gandrīz neiespējams. Viltus mācības tiek raksturotas ar tādiem vārdiem kā prātniecība (jeb filozofija — RSV, arī oriģ.) un tukša maldināšana. Tie, kas mācīja šīs ķecerības, kalpoja “pasaules pirmspēkiem”. (2:8) Tur tika sludināta “sevis pazemošana” un “eņģeļu pielūgšana” (2:18 — RSV), propagandēts askētisms ēšanā un dzeršanā (2:16) un mācīti tādi tabu kā “tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties” (2:21).
Šī ideoloģija kopumā tika novērtēta kā “gudrības slava” un “apmierinājums vienīgi miesai”, kam “nav nekādas vērtības”. (2:23) Kolosu draudzi apdraudēja pagānisma un galējā jūdaisma elementu sajaukums, kuram līdzīgs tika konstatēts Galatijā un mērenākā formā arī Romā. Pirmā gadsimta garīgā klimata pētījums mums sniedz bagātīgu informāciju par neskaitāmajiem domu pavedieniem un ķecerībām. Nez vai mūs īpaši pārsteigs fakts, ka viss tas lielākā vai mazākā mērā ir ietekmējis vairākas draudzes.
Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, lai secinātu, ka dažus kolosiešu draudzes locekļus pagāniskās un galējā jūdaisma idejas bija inficējušas tik ļoti, ka, maigi izsakoties, tiem draudēja briesmas pilnīgi sapīties māņticībā, askētiskos ieradumos, centīgā likumu un tabu ievērošanā, ar kuriem ir saistītas zināmas dienas (iespējams, ieskaitot arī iknedēļas sabatu). Viņu galvenā kļūda bija pārāk liela uzmanības pievēršana “ēnām”, kuras dēļ tika pazaudēta “būtība” (RSV) — Kristus realitāte.`
Tā kā Vēstuli kolosiešiem lasām gandrīz vai divdesmit gadsimtus pēc tās uzrakstīšanas, mums, protams, rodas daudz jautājumu. Taču uzstāt, ka Pāvils vēstulē grib teikt, ka dievišķie morāles likumi kopā ar sabata bausli Jaunās Derības kristiešiem vairs nav svarīgi, iespējams tikai tad, ja šo rakstvietu lasa ārkārtīgi pavirši un nav zināmi šīs vēstules rašanās pārējie apstākļi.
Pāvila vārdi gan kolosiešus, gan mūs brī-dina, ka koncentrēties ap lietu ēnām ir iespējams tā, ka Kristus realitāte pazūd no redzesloka.
Šī Pāvila vēstule nekādā gadījumā nedod iemeslu uzskatīt, ka apustulis būtu vēlējies apturēt iknedēļas sabata ievērošanu. Viņa paša izturēšanās norāda pretējo. Iespējams, Pāvils savās vēstulēs sabatu piemin tik reti tāpēc, ka sabats kā pastāvīga vissvarīgākā vieta agrīnās draudzes dzīvē viņam šķitis pats par sevi saprotams.
Tāpat kā Jēzum zemes kalpošanas laikā bija jāstājas pretī nepareiziem uzskatiem par sabata svinēšanas veidu, tā arī Pāvils juta, ka viņam dažkārt jānosoda sabata sajaukšanās ar apšaubāmām teorijām un darbiem. Taču, tāpat kā Kristus, Pāvils savā “ieradumā” palika nelokāms (Lūk. 4:16; Ap. d. 17:2) un godāja iknedēļas sabatu.
Agrīnajā draudzē pa laikam radās domstarpības par dažādiem ticējumiem un darbiem. Strīds par apgraizīšanu nonāca tik tālu, ka Jeruzālemē bija jāsasauc īpaša draudžu vadītāju sapulce. Tur tika pārrunāti daži “jūdu” rituāli un ieradumi, taču sanāksmes aprakstā ne reizi nav pieminēts sabats (Ap. d. 15). Sabata jautājums acīmredzot nebija jāpārspriež, jo, ja vispār kāds to gribēja atcelt, tad šādu cilvēku bija ļoti maz, un līdz tādam nodomam vēl bija tālu.
Sabata atdusa joprojām pastāv
Nobeidzot savu svētceļojumu pa Jaunās Derības rakstvietām, kurās tieši vai netieši runāts par sabatu, mēs nonākam pie Vēstules ebrejiem. Tā drīzāk atgādina svētrunu nekā vēstuli. Ne tuvu nav skaidrs, kam tā bijusi adresēta. Iespējams, tie ir bijuši otrās paaudzes jūdu izcelsmes kristieši. Ar to varētu izskaidrot daudzus Vecās Derības citātus un nopietno pārrunu, kurā aplūkotas kopīgās un atšķirīgās īpašības Vecās Derības svētnīcas kalpošanā un Jēzus, šī Debesu Augstā Priestera, darbā svētnīcā, kas nav “rokām taisīta”. (Ebr. 9:24)
Vēstules autors norāda, ka Mozus israēliešus ir izvedis no verdzības, bet nav ievedis “atdusā”; ka Jozua israēliešus ir ievedis apsolītajā zemē, bet tāpat nav ievedis “atdusā”. Šī īpašā “atdusa” viņiem netika “neticības dēļ”. (3:19) Mums, kas ticam Kristum, autors paskaidro, ka atdusas apsolījums saglabājas, bet joprojām paliek problēma ar ieiešanu tajā. (4:1) Taču iespēja saglabājas: “Joprojām pastāv sabata atdusa Dieva tautai.” (Ebr. 4:9 — RSV) Ir skaidrs, ka termins “sabata atdusa” šeit nozīmē vairāk nekā iknedēļas sabatu. Būtībā iknedēļas sabata atdusa ir dzīvs simbols kādai citai “atdusai” — pārliecībai par pestīšanu, uz kuru savus ļaudis aicina Dievs.
Tas, ka sabata atdusai vēstules sarakstīšanas laikā vēl joprojām varēja būt simboliska nozīme, protams, ir ļoti svarīgi. “Un Dievs septītajā dienā ir dusējis no visiem saviem darbiem.” (Ebr. 4:4) Tā iesākās sabats. Bet, “kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no saviem”. (Ebr. 4:10) Vēstules autoram ir skaidrs, ka šī atdusa ir viens no kristieša dzīves mērķiem: “Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā.” (Ebr. 4:3)
Nepārprotamā atsauksme uz pirmo sabatu, kurā Dievs atdusējās, un fakts, ka šī “atdusa” tagad var kļūt arī par mūsu piedzīvojumu, norāda, ka vēstules autors iknedēļas sabatu ir uzskatījis vismaz par pastāvīgu simbolu. Tas mums dod uzticību, kurā varam atkārtot kāda nezināma autora vārdus: “Lai arī ko daudzi šodien teiktu, tomēr tie, kas Bībeli pēta ar atvērtu sirdi un dara to rūpīgi, ņemdami vērā visu Bībeles informāciju par sabatu, piebalsos vārdiem: “Joprojām Dieva tautai pastāv sabata atdusa.”
