Ir ļoti grūti izskaidrot, ko saprotam ar vārdu laiks. Augustīns reiz teica: “Es zinu, ko nozīmē laiks tikai tik ilgi, kamēr neviens nelūdz to paskaidrot; tiklīdz man tas jāpaskaidro, esmu spiests atzīt, ka to nevaru izdarīt.”
Ja esat ar mieru pavadīt laiku bibliotēkā, meklējot laika definīcijas filozofiskos darbos, jūs man piekritīsit, ka šī ir sevišķi sarežģīta problēma. Arī termini tagadne, pagātne un nākotne nemaz nav tik vienkārši, kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Tagadne ir pašreizējais brīdis. Bet, tikko to esam aptvēruši, tas jau ir pagājis. Tas jau ir kļuvis par daļu no pagātnes un vairs nav aizsniedzams. Vēl grūtāk taustāms jēdziens ir nākotne. Ko gan varam apgalvot ar kaut vai vismazāko pārliecību par lietām, kuras vēl nemaz neeksistē?
Daži saka: “Pagātni nav iespējams izmainīt, bet nākotne ir mūsu rokās.” Izklausās loģiski, tomēr īsti pareizi tas nav. (Ja es nonāku līdz ceļa krustojumam un nolemju iet nevis pa labi, bet pa kreisi, — kaut arī pirms dažām sekundēm biju domājis iet pa labi, — tad es neesmu izmainījis savu nākotni, jo nākotnē es eju pa kreisi.)
Lai arī cik tas būtu aizraujoši, šajā grāmatā mēs tomēr neapskatīsim laika jēdziena filozofiskos aspektus. Bet nu līdz ar Augustīnu nonākam pie secinājuma, ka visu praktisko vajadzību ietvaros varam apspriest laiku arī tad, ja nespējam to definēt filozofiski.
Mūsu laika jēdziena problēmai par iemeslu ir tas, ka laiks nav cilvēka izgudrojums. Laiku ir radījis Dievs. Viņš pats ir mūžīgs (vēl viens grūti aptverams jēdziens, jo cilvēks to nav piedzīvojis). Turpretī tas, ko Dievs ir radījis, ir nevis mūžīgs, bet laicīgs. Starp radīšanu un laiku ir ciešs sakars.
Daudzās primitīvās (un senās) reliģijās laiks tika pielūgts kā dievs, taču šādi uzskati nekad nav bijuši jūdiem un kristiešiem. Viņi tic, ka Dievs pastāv ārpus laika un ka laiku ir radījis Dievs. Kristiešu laika izpratni vislabāk var attēlot ar garu līniju. Tās vienā galā ir brīdis, kad Dievs radīja laiku. No turienes līnija turpinās līdz Dieva mūžīgajai valstībai, kur laika nebūs. Kristieši laiku sadala periodos “pirms Kr.” (pirms Kristus dzimšanas) un “pēc Kr.” (pēc Kristus dzimšanas), balstīdamies uz pārliecību, ka laiks savu īsto nozīmi ir ieguvis līdz ar Kristus iemiesošanos — laika un mūžības saskarsmes punktu.
Gadsimtiem ilgi zinātnieki ir meklējuši precīzus laika mērīšanas paņēmienus. Mums, kas esam pieraduši pie kvarca rokaspulksteņiem, neviļus rodas doma, cik gan grūti mūsu senčiem ir bijis visu padarīt laikā. Mēs tiešām reti aizdomājamies par precīzas laika mērīšanas problēmām. Galda malu var izmērīt, gar to izstiepjot mērlenti. Ja vēlamies, varam to vēlreiz izdarīt dienu vēlāk vai pēc nedēļas. Galda izmēri joprojām ir tie paši. Taču laika mērīšana nav tik vienkārša. Laiku mēs mērām, salīdzinot viena procesa ilgumu ar cita procesa ilgumu. Tā, piemēram, procesu, kura ilgumu vēlamies izmērīt, mēs salīdzinām ar to, cik daudz smilšu izbirst caur mazu spraugu vai cik tālu pulksteņa rādītāji novirzās no kāda noteikta punkta. Mūs kaitina tas, ka to pašu laika sprīdi vairs nav iespējams izmērīt vēlāk, jo tad tas jau pieder pagātnei un ir uz visiem laikiem zudis.
Ikdienā par šādām problēmām mēs daudz neraizējamies. Mēs noregulējam savus rokaspulksteņus pēc radio signāla un uzticamies, ka “viņi” jau zina, cik ir pulkstenis.
Lai arī kādas precīza laika mērīšanas sistēmas mēs izveidotu, tā pamats vienmēr paliks lielais dabas pulkstenis, ko Dievs ir uzvilcis “pašā sākumā”, kad Viņš visu radīja. Gadi, mēneši un dienas ir laika vienības, kuras nosaka saules un mēness kustība. Mēs varam teikt, ka Dievs ir radījis ne tikai laiku, bet arī laika mērvienību sistēmu, lai radītās būtnes to varētu praktiski izmantot.
Šīs grāmatas centrā būs viena konkrēta laika vienība — nedēļa, it īpaši tās saistība ar sabatu. Ja varam teikt, ka jebkurai laika vienībai ir pārdabiska izcelsme, tad to noteikti varam attiecināt arī uz sabatu. Mēs redzēsim, kā Dievs ir radījis laiku septiņu dienu posmos un kā septītās dienas sabats pārstāv unikālo radīšanas darbu. Mēs meklēsim atbildes uz vairākiem jautājumiem: Kādas ziņas Bībele sniedz par sabatu? Vai sabats tika iecelts ierobežotam laika posmam? Vai svētdiena ir tas pats, kas sabats? Vai varbūt sabats nav salīdzināms ne ar vienu citu dienu? Vai Dievs vēlas, lai kristieši šodien pievērš uzmanību sabatam?
Grāmatu “Diena, kuru radījis Dievs” ir sarakstījis sabata ievērotājs. Līdz ar to rodas iemesls pretenzijām, ka šādi tiek iespaidota vispusīgam pētījumam vajadzīgā objektivitāte. Varbūt zināmā mērā tas tā arī ir, taču, no otras puses, kaut ko no patiesā reliģiskā fenomena būtības ir iespējams aptvert tikai tad, ja pazīstam to ne vien no grāmatām, bet arī no pieredzes.
Iespējams, tie, kas cerēja uz “zinātnisku” grāmatu, būs vīlušies. Grāmatā nav daudz zemteksta piezīmju un gara izmantotās literatūras saraksta. Tas atbaidītu pārāk daudz lasītāju. Šo tematu es gribēju pasniegt viegli lasāmā un saprotamā formā. Es centos izvairīties arī no paviršības un būt iespējami precīzs, tomēr nepadarot grāmatu tik “tehnisku”, ka no tās labumu varētu gūt tikai lasītāji, kam ir priekšzināšanas teoloģijā.
Šķiet, pēdējā nodaļa ir vissvarīgākā. Tomēr es ceru, ka arī citas jums būs interesantas, jo tās sagatavo pamatu pilnīgai izpratnei par sabata nozīmi, kas aplūkota grāmatas pēdējā nodaļā.
Tāpat kā laikam vispārējā nozīmē, arī sabatam ir daudz tādu aspektu, kurus nav iespējams atbilstoši izteikt loģiskās formulās. Ja sabata ievērotājs mēģinātu noskaidrot, ko nozīmē ievērot sabatu, tam rastos vēlēšanās runāt līdzīgi Augustīnam: “Es zinu, ko nozīmē sabats, tikai tik ilgi, kamēr neviens nelūdz to izskaidrot, taču tiklīdz man tas jāizskaidro, esmu spiests atzīt, ka to nevaru izdarīt.” Ar šādu domu tad arī tika sarakstītas grāmatas pirmās lappuses. Bet, turpinot rakstīt, man arvien vairāk šķita, ka būtu nozīmīgs devums vienkāršos vārdos pastāstīt to, ko Dievs mums ir atklājis par savu svēto dienu.
Tomēr uzrakstīt grāmatu par sabatu vai izlasīt par sabatu ir par maz. Sabats ir jāpiedzīvo. Dievs ir pārāk liels, lai Viņu varētu aprakstīt vārdos. Tas pats sakāms arī par lielo dāvanu — laiku vispār un unikālo laika vienību, ko saucam par sabatu.
Mūsu saskarsmei ar sabatu nevajadzētu būt vēsai vai analītiskai. Pētījumam vajadzētu notikt godbijībā un pateicībā sabata Kungam, kurš nolēmis mums uzticēt tik dārgu dāvanu. Lasītājs varēs novērtēt, vai grāmata tiecas pretī šim mērķim.
Autors
